Vardes saraksts

Rvīns Varde

Partneri nolieca galvu pie meitenes krūtīm

Nr. 1

Padomju balets ieņem dominējošo lomu pasaules horeogrāfijas mākslā. Un ne tikai savas tehniskās pilnības un nepārspējamās izpildītāju meistarības dēļ, bet arī tādēļ, ka tas parādījis pasaulei diža humānistiskā skanējuma un varena skaistuma darbus, kas balstīti patiesībā, reālos dzīves tēlos. Mākslinieciskā integritāte, kas raksturīga labākajām padomju baleta izrādēm, balstās mākslas principu sintēzē, tā ir vēsturiski iekarota un izciesta. Šīs vēstures pieredze, kurā pārvarētas gan vienpusīgas dramatizācijas, gan dedramatizācijas kļūdas, gan baleta paverdzināšana no literatūras puses, gan tā apspiešana ar mūziku, gan aizraušanās ar uzvedumu krāšņumu, gan skatuves askētiskā liesināšana, ir tālākās horeogrāfijas attīstības pamats.

Ванслов, В. В. Статьи о балете. Л.: Музыка, 1980


Nr. 2

Dūja (meitene) ar veikliem pagriezieniem pasprūk garām vanagam (puisim), kurš ar negaidītiem, straujiem pagriezieniem nostājas seju pret seju ar meiteni, aizšķērso tai tālāko kustību, viņa it kā nokļūst tieši viņa nagos. Nemākulīgai dejotājai nekas neatliek kā vien iet savu draudzeņu rindā. Taču dejotāja, kas ir veikla un viegla kā meža balodītis, paredz sīkākās partnera kustības un bīstamākajos brīžos viegli pasprūk tam garām, novedot viņu līdz pilnīgam spēku izsīkumam.

Slavenas dejotājas un dejotāji stingri ievēroja noteikumus un turēja dārgu savu prasmīga dejotāja slavu. Parādīt sliktu deju nozīmēja izraisīt meiteņu un puišu joku straumi: jau rīt viņi par tevi sacerēs tik dzēlīgu častušku, ka gandrīz jādodas prom no ciema.

Туганов, М. С. Осетинские народные танцы. СПб.: Издательство Политехнического университета, 2012


Nr. 3

Piemēram, dejotāju, kurš traucē kolēģiem strādāt, tādēļ ka grib izcelties, vai nepilnvērtības kompleksa dēļ pieprasa uzmanību, klase/kolektīvs drīkst aicināt ievērot kārtību, pieprasīt vispārpieņemtu uzvedības normu ievērošanu. Taču, ja kolektīvs nerīkojas šai virzienā, jāiejaucas pedagogam/horeogrāfam. Ja klase sāk rīkoties pirmā, tas ir labāk, jo tādējādi tā saliedējas.

Vai, ja dejotājam negribas strādāt, kolektīvam nezināmu iemeslu dēļ viņš ir pārāk noguris (visu nakti nav gulējis vai ir kādas privātas problēmas), tad viņš visiem par to nestāstīs. Viņš centīsies ievilkt kolēģus un pedagogu diskusijās par it kā mākslinieciskiem jautājumiem, piemēram: “Es nesapratu kustības jēgu. Kādai izteiksmei man šeit jābūt? Tas nav muzikāli, es jūtu citu akcentu,” utt. Kolektīvs drīkst rīkoties ar šo dejotāju kā pirmajā piemērā.

Зайфферт, Д. Педагогика и психология танца. СПб.: Лань, 2012


Nr. 4

Parādījās personāži, kas grauž saulespuķu sēklas, nepiedienīgā rakursā vicina siksnu, attēlo iereibušu vīru kautiņu. Un pašdarbības kolektīvu horeogrāfi aši uzķēra šos nepiedienīgos un krievu cilvēka necienīgos paņēmienus. Uzķēra, bet daži neaizdomājoties pieturas pie šādiem sižetiem joprojām...

Šķiet, ir laiks aizdomāties, kālab šis kultūras trūkums jāvelk uz skatuves? Kāpēc ar šiem piemēriem audzināt jauno paaudzi? Vai tiešām nav iespējams izdomāt kadriļas sižetu ar labām manierēm un cilvēku īpašībām, kas ir mums apkārt? Protams, gan humors, gan joks var būt klātesošs, bet visā jābūt mēra un takta izjūtai. Un nevajag īsto tautas mākslu samainīt pret lētu viltojumu, pret necienīgu attieksmi pret pirmavotiem. Vai var uzskatīt par autentiskām častuškas, kuras izpilda televīzijas raidījumā “Semjonovna?” Protams, ne.

Захаров, В. М. Поэтика русского танца. М.: издательский дом “Святогор”, 2004


Nr. 5

Sieviete atkailināja krūtis un nostājās “zvēresta kārts” priekšā. Zvērēdami divi puiši izņēma dunčus no maksts un uzkāpa tiem ar kājām. Tad jaunekļi vienlaikus pieskārās partneres krūtīm ar jērenēm. Viņa nometa viņu priekšā lakatu par zīmi, ka no šī brīža viņi ir kā brāļi un starp viņiem nevar būt naida. Viņi izpildīja deju “Ant”, kas beidzas ar “brālīgu apskāvienu”.

Partnere pieskārās ar rokām savām krūtīm, bet vīrieši, pacēluši goda krūku par miera zīmi, apslapināja tajā mazo pirkstiņu. Pēc tam katrs iedzēra pa vienam “svētā šķidruma” malkam. Partneri no jauna nolieca galvu pie meitenes krūtīm.

Кудаев, М. Ч. Древние танцы балкарцев и карачаевцев. Нальчик: Эльбрус, 1997


Nr. 6

Pārsvarā saslima cilvēki, kuriem bija sēdošs dzīvesveids, – skroderi, kurpnieki. Laiku pa laikam slimnieki sapulcējās noteiktās vietās, kur dejoja līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Trakums laupīja slimajiem saprātu, daudzi sašķaidīja galvaskausu pret namu sienām. Daudzi arī pēc lēkmes no jauna pievienojās dejotājiem, lēkājot, kamēr vien spēja. Tika pamanīts, ka daži slimnieki pēc krasas lēkmes pilnībā atlaba. Pateicoties tādai parādībai, ārsti un valdība, zinot, ka mūzika uzbudinājusi un pastiprinājusi lēkmes, lika mūziķiem iejukt dejotāju pūlī, lai ar griezīgu un skaļu spēli novestu slimos līdz ekstāzei, kas pārvērtās par dusmām; pēc pilnīga spēku izsīkuma patiešām iestājās krīze un atlabšana.

Худеков, С. Н. Всеобщая история танца. М.: Эксмо, 2010

Raksts no Novembris 2020 žurnāla