Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Valts Ernštreits
Dark Energy
Rīga: Mansards, 2014
Ernštreita dzejoļu grāmatas lasīšana man atsauca atmiņā attiecības ar Pēteri Ērmani – tās bija pakāpeniskas un sastāvēja no viņa ekspresionisma perioda apbrīnošanas un izbrīna par vēlāko lirismu. Šoreiz šis augšā–lejā notika viena krājuma un divu lasīšanas nakšu ietvaros. Pirmajā naktī tā bija spēcīga enerģija, kuru ražojošie afekti ir tik nodarbināti, ka lasot var baudīt pilnīgu neafektētību – apmēram tāpat, kā, braucot pa hesa tuneli, var redzēt betonu, nevis aizsprostotas straumes trakošanu vai augstsprieguma līnijā vērot taisni nostieptu metālu, nevis zibeņojošu elektrību. Un šis kontrasts, šie maigi cilvēciskotie “paverdzinātie atomi, kuri,/ betona korpusā ieslēgti,/ vienmuļi sašķeļoties,/ atbrīvo enerģiju” bija tik stipri un iedarbīgi tieši ar savu betona korpusu, kurā “viņu rimušais mirdzums/ un spītīgā turēšanās/ pretī laika plūdumam;/ viņu pirmsnāves nemiers,/ viņu maigums un alkas,/ par kurām mēs neko nezinām./ Viss vienīgi mums.” Man patīk būt cilvēkam aizsargķiverē, just sevī plūstam melnu mašīneļļu, izmest granātu, sajust tumsu kā pārrāvumu signālu plūdumā, “kas iestājas absolūtās nulles tuvumā,/ kad sastingst pat molekulas,” un gulēt zem Ziemeļu transporta koridora asfalta “ar visām zibatmiņām”. Un es noskumstu, kad grāmata zaudē asumu un atspringst, sākot man iestāstīt, ka “tava vientulība/ ir gaiša un mīksta”. Otrā nakts laikam nemēdz būt tāda kā pirmā, bet varbūt vajadzēja lasīt no beigām uz sākumu. Es palieku pieslēgta šīs enerģijas tumšākajai daļai.