Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Valerija Novodvorska
Dzejnieki un cari
Maskava: ACT MOCKBA, 2010
Iedvesmojošajā Novodvorskas skatienā caur biezajām brillēm ir tieši tik daudz simpātiskas šizofrēnijas un zobgalības, cik nepieciešams, lai spētu rakstīt un dalīt gan pretpadomju lapiņas sešdesmitdevītajā, gan pret Putina režīmu vērstus politiskus manifestus divtūkstošdesmitajā. Grāmatā viņa šo skatienu pievērš krievu literatūras attiecībām ar varu. Tāds Mauriņas žanrs, literatūras un biogrāfiju subjektīva interpretācija nezinātniskas esejas formā, tikai patoss pilnīgi cits – neteiksim, ka viņa no patosa ir pavisam brīva, grāmata beidzas ar šim gadsimtam nu jau neparasti kaismīgu gabalu par Ļeņinu kā “robotu” un vārdiem “budj on prokļat!” , bet vispār Novodvorskas patoss ir vērsts tieši pret patosu. Viņai pasaules izjūta nozīmē humora izjūtu. Viņa raksta kategoriski, it kā redzētu, kas kuram bijis galvā, bet saglabā līdzsvaru smejoties. Klasisko jautājumu par Puškinu un dekabristiem, piemēram, viņa atrisina ģeniāli: “Sazvērniekam jābūt nūģim, bet Puškins nebija nūģis. Viņa brīvība nav nasta, bet prieks. Personiskai lietošanai. Viņš nevarēja glābt Krieviju vairāk kā divas stundas dienā.”