Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Valdis Grēviņš
Veca cilvēka dziesmas. Pēdējā dzeju grāmata
Rīga: apgāds “Vesta-LK”, 2016
Šis ir mans mīļākais grāmatu formāts – mīkstie vāki reljefiem burtiem, viegli tonēts “papīra krāsas” papīrs, atturīgs vāka dizains, kas izmanto tikai fontu un grafisku detaļu saspēli, melnā un sarkanā krāsa (tā pati, starp citu, arī slēptajā vāka iekšpuses krāsojumā), lappušu griezums eleganti atkāpies par pusmilimetru no vāku maliņas (vāki atlocītie, kas rada papildu stabilitāti, neradot smagumu un spriedzi, kas ir neizbēgama cieto vāku gadījumā). Grāmatas saturs – liriska dzeja, kas rakstīta visu mūžu, sakārtota vienīgajā godīgajā – hronoloģiskajā – secībā, neko neizlaižot un neko nekomentējot (nu labi, manis pēc varētu būt arī nedaudz komentāru, kas piešķirtu drukātam tekstam lielāku dokumentalitāti, padarītu to par reālu, tas ir, piedzīvotu tekstu). Autors – jau pirms kāda laika miris, nedaudz cienīts, nedaudz piemirsts, nedaudz ironisks, nedaudz cinisks, brīžiem poētiski eksaltēts un brīžiem bezcerīgi konformistisks, citiem vārdiem sakot, vesels laikmeta šķērsgriezums konkrēti ņemta cilvēka gaumes un talanta robežās. Šķirstīt tādu grāmatu nozīmē mesties aizraujošā ceļojumā valodas vēstures dzīlēs.