V. G. Zēbalds "Austerlics"

V. G. Zēbalds
Austerlics
Rīga: Dienas Grāmata, 2007
 

Šī aukstajā ziemā lasītā proza mani pārņēma kā indes iedarbība, pamazām notirpstot pirkstu galiem, mēlei kļūstot stīvai un galvai sastingstot nekustīgā ledainas skaidrības apvalkā. Turklāt tas šoreiz notika, es teiktu, par spīti tulkojumam, kurā pārsteidzoši daudzu vārdu izvēle izraisīja intuitīvu neuzticību. Taču es runāju par latviešu tulkojumu, kuru nekādi nespēju atzīt, lai gan literārais redaktors bijis Valdis Bisenieks, bet ne par grāmatas stilu. Mani valdzina tieši smagās konstrukcijas, kuras kāds jau ir trāpīgi salīdzinājis ar Perseja spoguli, proti, mēģinājumu paskatīties uz vēsturiskās atmiņas nāvējošo gorgonu – garie teikumi un trīskāršie pastarpinājumi, kuros stāsta vēstītājs atsaucas uz galvenā varoņa atstāstu par to, ko teicis vēl kāds cits (“vai tu man nevarētu pateikt, viņa teica, sacīja Austerlics, kāds ir tavas nepieejamības iemesls?”), un Zēbalda pievēršanās kukaiņiem, stacijām, cietokšņu un bibliotēku plāniem tā vietā, lai attēlotu emocijas. Jo nav jābūt nedz Prāgas ebreju bērnam, kuru vecāki mēģinājuši glābt no bojāejas un paša identitātes (kā grāmatas varonis), nedz arī vērmahta karavīra dēlam, kas nebeidz just vainu par to, ko pats nav darījis (kā autors) – un, starp citu, tieši šī abos virzienos gludi iemītā taka šķiet nevērtīga kā pa taisno caur vēsturi izdzīts nāves tūrisms – lai pazītu sajūtu, “it kā namu mēmās fasādes zinātu par mani kaut ko sliktu”, pēkšņo “akadēmisko” nodošanos jebkā ilgai un detalizētai vērošanai, lai apslāpētu šausmas, kas pārņem, vērojot sevi, un neticību atmiņas patiesumam. Bet gorgona tomēr ir uzlūkota.