Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ulrihs Zeidls
Suņa dienas, 2001
Hundstage, Ulrich Seidl
Ulrihs Zeidls man vienmēr bijusi mīkla un viņa nodomi ne līdz galam skaidri, bet viņu varētu salīdzināt ar Robertu Mūzilu, jo, līdzīgi slavenajam rakstniekam, kurš atmaskoja Austroungārijas impērisko bezjēdzību, Zeidls ir pasludinājis mūsdienu Austriju par “neveselāko” valsti visā Eiropā. Un viņa metode, ārstējot sabiedrību kā slimību ar pārspīlēta radikālisma palīdzību, visticamāk, darbojas. Vientuļa sieviete, kura vada dienas pēc sviedriem dvakojošā svingeru klubā, kas iekārtots iepirkšanās centrā, apresnējis pensionārs, kurš sava vecuma kalponei liek dejot striptīzu mirušās sievas drēbēs, greizsirdīgs trulenis dragreisers, apsēsts piemājas mauriņa pļāvējs un daudzi citi – “Suņa dienas” ir pārpildītas ar Zeidla vēlmi katram vienkāršajam austrietim piedēvēt kārtīgu perversijas devu. Šos filmas atsevišķos stāstus vieno vasaras karstākās (suņa) dienas un prātu izkūkojušas meitenes stopētājas bezgalīgs ceļojums starp lielveikaliem visas filmas garumā. Viņa ar savu nevainīgo prātu provocē pilnīgi visus ikdienišķos šoferīšus, kuru mašīnās trāpās, apliecinot, ka režisora piedāvātā alternatīva mūsdienu trulumam ir vājprāts. Skaidrs, ka filmā austrieši ir tikai modelis un Zeidla kultivētais dokumentālais naturālisms ir pretīgs un provocējošs ikvienam, kalpojot par tādu kā spēcīgu īstenības barometru un uzrādot iekšējas netīrības pleķus pat tiem, kam šķitis, ka tiem tādu nav.