Ivars Drulle

Tūlīt viss kļūs skaidrs

Paula Zariņa "Devītā apziņa", 2015 Paula Zariņa "Devītā apziņa", 2015

Paulas Zariņas personālizstāde “Apziņas” galerijā “Māksla XO”

Reizēm es domāju, vai ir tāds jēdziens – latviska māksla? Ko attēlo latviska māksla? Kādus stāstus latviska māksla stāsta? Ieklīstot Paulas Zariņas izstādē “Apziņas”, par to iedomājos atkal.

Mana bērnība pagāja brūnos toņos – tumši brūni lakota sekcija dzīvojamā istabā un dzeltenbrūni laminēta guļamistabā. Grīdas dzīvoklī ik pēc pāris gadiem tika pārkrāsotas ar jēli brūnu eļļas krāsu, bet izlietotās otas – ieliktas burkā ar ūdeni un noliktas vannasistabas stūrī, kur tās sakalta, atgādinot sarūsējušus dzelzs augus.

Pusaudža gados, kad iestājos lietišķajos, uzsūcu latviski pelēko krāsu. Tur mācījos veidot krāsu pāreju no baltā uz melno, kas sastāvēja no nebeidzamām pelēko toņu strēmelēm, skices līmēju uz pelēka papīra un ik rītu vēru gaumīgi siltpelēkās kompozīcijas klases durvis.

Viņdien pievakarē sēdēju lauku mājas virtuvē un vēroju, kā ap mani virsroku atkal ir guvuši zemes toņi, tikai ar atšķirīgām niansēm; ar lineļļu piesūcinātas koka karotes neglazētā māla podā, cukuroties sācis jaunais medus trīslitru burkā pie loga, gadu gaitā no krāsns apkvēpušas melni brūnas durvis un, skatoties ārā pa logu, – dziļi sarkanbrūna, ar koka darvu klāta veranda.

Kuratore Inga Šteimane gleznotājas Paulas Zariņas darbos saskata līdzību ar vēlīnajiem Marka Rotko audekliem, kur nav iegleznotu formu, ir tikai “savienojuma vieta”, ar to domājot tādu kā vibrējošu horizonta līniju, kas savieno divas masīvas plaknes, no kurām sastāv glezna. Tieši tādu Rotko es pazīstu – divi vai trīs krāsu laukumi, un, ilgi lūkojoties, tie sāk peldēt, līdz reizēm izdodas sajust, ka kāds no tiem izplūst no rāmjiem un apēd telpu visapkārt. Tomēr Paulas darbos ir kāda būtiska atšķirība – Rotko kompozīcija ir nesatricināmi stabila, horizonta vai “savienojuma vieta” var būt augstāk vai zemāk, bet tā vienmēr ir precīzi taisna, turpretī Paulai tā ir noķerta it kā kustībā un drīzāk atgādina mēģinājumu nobildēt vēla vakara ainavu pa braucošas mašīnas logu.

Katra no izstādes gleznām ir nosaukta “Apziņa”, dodot kārtas numuru. Skatītājam tiek atklāts, ka autore darbos centusies iemūžināt ainavas mirklī, kad šķiet jaušama apgaismības tuvošanās. Tātad tās ir atmiņas par kādu ainavu vai fonu kādā izšķiroši svarīgā brīdī. Gleznas varētu uztvert kā atmiņā uzburtu fotogrāfiju no īsa zibšņa, kas saistās ar sajūtu, kad liekas – tūlīt viss kļūs skaidrs, un tad, kad tu šo domu apzinies, tā pazūd. Interesanti, ka šādai sajūtai ir krāsa, drīzāk divas, un atklāsmes tuvošanās nav spilgti sarkana vai sprāgstoši oranža, bet tā visdrīzāk ir svaigas melnzemes tonī. Vēl tā ir pelēka kā aizsalušas upes ledus vai netīri dzeltenzaļa kā tas svaigais agras vasaras medus pie mana loga.

Tomēr, skatoties Zariņas gleznas, es vairāk domāju par atmiņām. Fotogrāfs Reinis Fjodorovs nesen bija izstādījis bilžu sēriju, kurā Amerikas latvieši demonstrēja lietas, ar kurām viņi bija devušies bēgļu gaitās un kā relikvijas saglabājuši daudzus gadu desmitus. Iedomājos – ja man būtu jādodas bēgļa klejojumos un es vēlētos paņemt līdzi attēlus, kas atgādinātu dzimteni, tās būtu nevis kādu superlatviešu gleznas ar rupjmaizi un pienu māla krūzē, bet drīzāk Paulas gleznas no šīs sērijas. Es tur redzu savas nokvēpušās durvis, eļļotās grīdas, noskrāpēto Latvijas laika skapi un uzartu kartupeļu lauku, kad visapkārt līst lietus.

Bet, kad galerijā no griestu skandām sāka bliezt reperis nesaprotamā valodā, es mirklī sajutu sestdienas vakaru Latvijas laukos – pļavās nolaižas migla, gaiss kļūst spirgts un dzidrs, virs miglas paceļas pauguri, bet pāri visam no kādas attālas mājas pāri laukiem pulsē Latvijas Radio 2 šlāgeraptauja. Un jāsaka – tieši ar šādām krāsām fonā un tālienes skaņām esmu bijis vistuvāk saviem atklāsmes brīžiem.

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">