Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Toshio Hosokava
Landscapes
2011, ECM Records
Neizturami kluss rīts
Reizēm, kad tu esi nolēmis redzēt saullēktu, tu izej no mājām pavisam agri, iespējams, ka ir vēl tumšs. Tev ir jānokļūst tur, no kurienes ir redzams apvārsnis, tas nozīmē, ka tev priekšā ir milzīgs, prātam neaptverams attālums. Šajā brīvajā telpā var atrasties atsevišķi objekti – kāds kalns vai kādi koki, noteikti tur ir daudz sīku, tajā brīdī nesvarīgu priekšmetu vai, piemēram, jūra. Jūra, kas viļņojas un dzīvo pati savu dzīvi. Saulei lecot, tu jau esi sasprindzinājis redzi tajā punktā, kur apvārsnis ir visgaišākais, pirmie stari ieduras acīs un pēc pāris minūtēm jau apžilbina un pārmāc visu to, ko tu būtu ieraudzījis dienas gaismā. Detaļas tu sāksi redzēt tikai pēc kāda laika, bet tagad visu šo milzīgo, prātam neaptveramo laukumu piepilda gaisma. Un atskan īpaša skaņa, kas, tīri tehniski izsakoties, ir griezīga un caururbjoša, taču patiesībā tā nāk nevis no ārpuses, bet no tevis paša. Šķiet, ka tā skan asinsvados pulsējošās šūnas, smadzeņu atomi un molekulas. Kaut kas attāli līdzīgs mēdz uz mirkli atskanēt pirms simfoniskā orķestra koncerta – kad mūziķi vienlaikus uzskaņo instrumentus. Taču visprecīzāk būtu salīdzināt šo skaņu ar to, kā skan japāņu instruments shō. Tā ir bambusa flauta, kas sastāv no 17 stabulītēm, taču dzirdamu skaņu rada tikai 15 no tām. Šīs stabulītes skan gan brīdī, kad mūziķis izelpo, gan tad, kad viņš ievelk elpu. Un mūzika nepārtrūkst.
Līdzīgi: Tokyo Gakuso “Gagaku & Beyond”, 2000