RL lasa

Ieva Lešinska

Tonijs Džads "Smagi cieš zeme"

Tonijs Džads
Smagi cieš zeme
Ņujorka: Penguin Press, 2010
 

“Ārpus Ņujorkas Universitātes mani uzskata par kreisu, pašnicinošu žīdu kukū komunistu; universitātē mani uzskata par tipisku, vecmodīgu balto vīriešu liberālās elites pārstāvi. Man tas patīk,” tā Tonijs Džads sevi raksturoja vienā no pēdējām intervijām. 20. gadsimta vidū būdams pārliecināts un ideālistisks cionists, 21. gadsimta sākumā viņš Izraēlas valsti sauca par anahronismu un aicināja to nomainīt ar divkopienu veidojumu. Sarakstījis vienu no visietekmīgākajām grāmatām par pēckara Eiropu, daudzkārt prēmēto “Eiropas vēsture pēc 1945. gada”, viņš turpināja “rakstīt” līdz pat savai nāvei pirms pāris mēnešiem – pēdējo pusotru gadu būdams pilnībā paralizēts, naktīs sacerēja tekstus, kurus no rīta nodiktēja asistentam. Tā tapusi arī “Smagi cieš zeme”, kuras būtība precīzi izteikta no Olivera Goldsmita 1770. gada dzejoļa aizgūtajā moto: “Smagi cieš zeme, krītot par upuri likstām,/ Ja bagātība tur aug, bet vīri tur lēnām kurtē.” Runa ir par pēdējiem trīsdesmit gadiem, kad, kā argumentē Džads, mantrausība, ko reiz nicināja kā kreisie, tā labējie, nacionālo resursu neierobežota privatizēšana un valsts lomas degradēšana padarīta par kultu. Tātad konteksts, kurā derētu ielūkoties arī tiem, kuri vēlas virzīt Latviju.