Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Tomass Vinterbergs
Komūna, 2016
Kollektivet, Thomas Vinterberg
Daži vēstures periodi kinematogrāfiskai romantizēšanai pakļaujas sevišķi labi, un hipijlaiks ir viens no tiem. Te gan jāatceras grupas Dogma 95 ar Vinterbergu un Trīru priekšgalā realitātes manifests, bet – laiks iet, un par to arī stāsts. Režisors pats savulaik audzis komūnā, tomēr, veidojot filmu, viņš esot vairāk paļāvies uz sajūtu par to, kā bija, nevis uz to, kā patiešām bija. Tomēr nostalģija, un tāda te ir, neaizēno iespējamo īstenību. Skatoties filmu, ir sajūta, ka režisoram patīk cilvēki: viņi ir tik dažādi, un viņš tos vēro (filmā pārsvarā izmantots dabiskais apgaismojums), nevis atmasko. Arī komūnas ideju – pati par sevi tā nemaz nav slikta: visi vakaros sēž pie viena galda, dzer alu un sarunājas. Pusmūža vīrieša arhitekta Ērika mantotajā mājā kādu brīdi dzīva ir pārliecība, ka visi cits citu var saprast, jo visi taču ir cilvēki un ir taču septiņdesmitie. Skumjākais izrādās tas, ka saprast jau arī var, bet reizēm labāk nemaz nevajag. Un ka būtiskais ar cilvēku (šajā gadījumā ar vīra pamesto Annu) var notikt tikai vienatnē, tāpēc komūna viņai būs jāpamet – viņas pašas dēļ. Visi it kā dzīvo vienā laikā, bet tomēr katrs savējā.