Teika par Igora karagaitu

Teika par Igora karagaitu
Knuta Skujenieka un Ulža Bērziņa atdzejojumā ar Marijas Pļuhanovas eseju un komentāriem.
Rīga: Zinātne, 2014

Deideoloģizēts kultūras žests pār kara­lauku, kas plešas plašumā, – tā var izjust šīs grāmatas iznākšanu tieši šogad sērijā “Literatūras pieminekļi”, kur latviešu valodā tiek no jauna būvēti balsti, uz kuriem varbūt noturēsies pasaule. Lai gan, protams, at­­minamies jau 1985. gada “Karoga” versiju, pēc kuras abi atdzejotāji izcīnījuši ne vienu vien kauju pie rakstāmgalda. Saprotami, ka viņi nav uzskatījuši savas “daiļrades laboratorijas” izrādīšanu par mēroga cie­­nīgu, bet žēl vienalga. Bez visa pārējā šajās mēģenēs daudz kas interesants noticis ar latviešu valodu. Lūk, mums ta­gad ir rusi un polovi, mēs zināsimies teikt Near­tais Lauks – un arī mēs, divu dzejnieku izdzīvotajā dažādu valodu un laiku slāņu pārcilāšanā līdzi laizdamies, varam no Igorteikas dabūt to, ko tur guva Hļebņikovs, Zabolockis, Mandelštams vai Rilke. Marijas Pļuhanovas eseja koncentrēti spēj uzzīmēt Igorteikas neziņā sakņoto ciltskoku. Uldis Bērziņš solās kapā uz otriem sā­­niem negriezties, ja izrādītos, ka Igorteika tiešām nav autentisks viduslaiku sace­rējums, bet ģeniāls viltojums, ja tā iespē­jams izteikties par šādu dzeju, kurā pastāv vesela pasaule. Ieguvums no tā nema­zināsies. Grāmatā sniegtā Igorteikas lat­viskošanas vēsture man jau deva jaunu intrigu savai personiskajai vēsturei: pir­mais tulkotājs Andrejs Šlēziņš sevi dēvēja par Krieviņ-Kuivu Andreju, un, pēc Rutas Veidemanes teiktā, pseidonīma izvēle sais­tīta ar votu apdzīvotām mājām Kuivām Bauskas pagastā. Andrejs Kuiva, manas vecmāmiņas Mildas Kuivas brālis, šo vār­du un uzvārdu mantoja no saviem votu senčiem.