Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
T.S. Eliota vēstules
2. sējums. 1923–1925,
Valerija Eliote un Hjū Haftons, red.
Londona: Faber and Faber, 2009
Katrs, pat visnecilākais eliotists zina, ar kādām ilgām un bezcerību tika gaidīts Eliota vēstuļu otrais sējums. Pirmais iznāca 1988. gadā – “tikai” 23 gadus pēc Eliota nāves; otro atraitne Valerija Eliote solīja gadu vēlāk. Pēc gadiem pieciem viņai nez kāpēc likās, ka otrais sējums jau iznācis... Taču relatīvi nesen, negaidīti devusi piekrišanu Eliota Kopotu rakstu sastādīšanai Kristofera Riksa vadībā, sirmā kundze ar jaunu sparu ķērās pie vīra arhīva caurlūkošanas, un rezultātā tapis šis sējums. Darba gaitā viņa pēkšņi konstatēja, ka ārpus pirmā sējuma (1898–1922) palikušas daudzas 1922. gadā rakstītas vēstules, tāpēc tagad izdots jauns pirmā sējuma variants... Ņemot vērā, ka jāaptver vēl 40 vēstuļrakstīšanas gadi, bail pat iedomāties, kas sekos tālāk, it īpaši ņemot vērā, ka šis, 2. sējums ir ap 900 lappušu biezs. Mūsdienu rakstnieku literārie mantinieki diez vai slīks tādos papīra plūdos kā nabaga Eliota kundze – ja nu vienīgi viņi bijuši tik ļaunprātīgi, ka drukājuši katru e-pasta vēstuli... Vissensacionālākā sējuma daļa ir nevis paša Eliota, bet viņa pirmās sievas šausminošās vēstules, ko viņa rakstījusi vīram un vai ikvienam no daudzajiem paziņām, lai izlūgtos atbrīvošanu no psihiatriskās klīnikas. Nesekmīgi.