Stāsts par Aleksandra Lielā dzimšanu un uzvarām

Stāsts par Aleksandra Lielā
dzimšanu un uzvarām
No latīņu un senfranču
valodām tulkojis un komentējis
Nikolajs Gorelovs.
Sērija Viduslaiku ābece.
Sanktpēterburga,
Azbuka-klassika,
2004

Intelektuālam slaistam tik iedvesmojošais sērijas pieteikums – ka Viduslaiku ābece ir vienkāršu, bez piepūles saprotamu grāmatu kolekcija (mīkstos vāciņos, kabatas formātā, ērta lasīšanai metro vai lidmašīnā, izveidota, lai mūslaiku sholāram, kuram, saprotams, nav ne jausmas, ka viņš ir sholārs, būtu pieejama viegla izklaide ar elku pielūdzējiem, krustnešiem, barbariem, vagantiem, trubadūriem, nu, ar visiem šitiem jautrajiem musketieriem, kam pie cepures ir spalvas) – atduras pret pieteikuma otro daļu: “kas, pilnīgi iespējams, varēja atrasties uz grāmatplaukta kādā Eiropas klosterī”. Un skaidrs, ka pirmais, kas uzreiz iekrīt prātā, ir Eko. Bet, godīgi sakot, oriģinālus, ciktāl šis vārds būtu attiecināms uz leģendām, kas radušās, pārradītas un sakopotas gadsimtiem pēc aprakstītā varoņa nāves, var lasīt pat tad, ja nebūt nepatīk ar viduslaiku tekstiem veiktās 20. gadsimta manipulācijas. Vismaz grieķu filozofi un indiešu brahmaņi viduslaiku pasaku tēlu lomās šķiet tādi kā jaukāki un nepretenciozāki. Apmēram kā Odesas sarunā: “A vi znajeķe, kto žil tisjaču ļet nazad? Aleksandr Makedonskij!” – “Čto vi govoritje! Eto ģeduška Izji Makedonskogo?”