Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Silvija Geikina
Jaunatnes teātris
Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2011
Aprakstīt teātri, kura nav – savāds, nepateicīgs uzdevums. Ir fotogrāfijas, cilvēki, kas tēlojuši lomas, telpas, publicētas recenzijas, pastāstāmas atmiņas, notis, pēc kurām spēlējis orķestris, daži TV ieraksti, muzeja eksponāti, darba piezīmes, dokumenti, bet izrādes neeksistē. Pacietīgais un gandrīz pilnīgi lineārais vēstījums man atgādina garos Upīša dabas aprakstus, vienlīdz interesantus un neinteresantus, vietām spējīgus ar šiem dabas (t.i., teātra) tēliem satraukt un norādīt uz kaut ko citu – nojaušamu, noslēpumainu, personisku, svarīgāku par uzrakstīto –, vietām nomācoši “socioloģisku”, bezkaislīgi pamestu pagātnes varā. Pamazām pārņem transs, kurā aktieri saplūst ar personāžiem, izrāžu satura pārstāsts – ar sava laika avīžu stilā izteiktajiem problēmu formulējumiem, režisora ieceru deklarācijas – ar grāmatas autores visuresošo vērtējumu par to, kas bija domāts un gribēts un kas no tā iznāca, vai darbam bija rezultāts un dzīvei jēga… Lai cik rūpīgi šis pētījums ir veikts, es tajā maldos kā miglā. Un man gribētos, lai mamma atkal atved un 7. rindā apsēdina mazu puisīti – es pat zinu, kā viņu sauca –, kurš ierauga Bokas jaunkundzi un sajūsmā skaļi kliedz: Velta Skurstene! Velta Skurstene! Ļoti nezinātniski.