Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Sergejs Dovlatovs
Andervuda solo
Sanktpēterburga: Azbuka, 2013
Ja Dovlatova piezīmītes vajadzētu aprakstīt vienā īsā teikumā, tas būtu šāds: “Es iedzēru mazliet pār mēru.” Teiksim: “Pie mums atnāca Arjevs. Bija iedzēris mazliet pār mēru. Smēķēja, pelnus berot uz biksēm. Mamma teica: “Andrej, tev uz bikšupriekšas pelni.” Arjevs neapjuka: “Kur pelni, tur arī dimants!”” Jūs, protams, pajautāsit, kā es varu lasīt tādas blēņas? Un es teikšu: varu un vēl ne tādas vien. Es varu atrast tūkstoš labu attaisnojumu, kāpēc ko tādu lasīt. Viens no tiem ir šāds: mana tieksme pēc teksta viegluma un caurspīdības ir pārsniegusi jebkādas gaumes robežas. Tas mani ir novedis pie cinisma attiecībā pret nopietnību prozā un sevis ierobežošanas, baidoties no patosa un izvairoties no vispārīgiem vārdiem. “Mana sieva pajautāja Arjevam: “Andrej, es nesaprotu, tu smēķē?” – “Saproti,” atbildēja Andrejs, “es smēķēju tikai tad, kad iedzeru. Bet dzeru es nepārtraukti. Tādēļ daudzi kļūdaini uzskata, ka es smēķēju.”” Dovlatovā, pat ja to nemēdz uzskatīt par augstu literatūru, es esmu atradis domubiedru. Es negribu, ka daiļliteratūra mani māca dzīvot. Vārdu sakot: “Var noņemt cepuri Tolstoja prāta priekšā. Sajūsmināties par Puškina eleganci. Novērtēt Dostojevska tikumiskos meklējumus. Gogoļa humoru. Un tā tālāk. Taču līdzināties gribas vienīgi Čehovam.”