Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Semjuels Pīpss
Mājās, vakariņot un gultā
Maskava: Tekst, 2010
17. gadsimta ievērojamā angļu valsts ierēdņa Semjuela Pīpsa slepenrakstā rakstītā dienasgrāmata ir lielisks atklātuma, lai neteiktu vientiesības, paraugs, bet tas tikai piešķir Pīpsa rakstītajam to vērtību, kad šķiet, ka runā nevis viņš, bet paši notikumi. Tai pašā laikā šajos ierakstos vai nu rakstītāja personības, vai vēsturiskā attāluma dēļ atklājas šarmants stils, kas jebkuru ikdienišķu piezīmi padara tagadējam lasītājam baudāmu un amizantu: „Pēc pusdienām – uz teātri, kur atkal skatījos „Kritušo”, kas šoreiz man patika labāk nekā iepriekš. Tā kā es sēdēju ložas dziļumā un nebiju redzams, kādas dāmas spļāviens trāpīja tieši man. Es jau gandrīz saskaitos, taču, ieraudzījis, ka viņa ir brīnumglīta, piedevu viņai šo izdarību.” Pīpsa pieraksti ļauj ne vien „ielūrēt” Čārlza Otrā galma dzīvē, bet arī paša autora mīlas dēkās („viņa man sniedza visas domājamās baudas”) un ģimenes dzīvē, kur neiztiek ne bez kalpoņu, ne sievas dauzīšanas. Pīpsam daudz kas liekas apbrīnojami, teiksim, kapteiņu stāsti par to, ka noslīkuši nēģeri paliek balti, vai skats Holbornas tirgū uz Ursulu Daienu, mazu dāņu sievieti ar bārdu; Pīpss priecājas par dienesta kukuļiem, uztraucas par netaisnību attiecībā uz jūrniekiem, bet varbūt vislabāk viņu raksturo vārdi, ar kuriem dienasgrāmatas ieraksti bieži noslēdzas: „Pavakariņojām – un gultā.”