Semjuels Bekets "Atlūzas"
RL lasa

Uldis Tīrons

Semjuels Bekets "Atlūzas"

Semjuels Bekets
Atlūzas
Maskava: Tekst, 2009
 

Beketa eseju un kritiku grāmatiņa, kura varbūt arī kā pārāk izmežģīņota būtu palikusi grāmatnīcas plauktā, tur tomēr nepalika, pateicoties lielākās tajā publicētās esejas nosaukumam – “Prusts”. Beketa eseja esot “viens no precīzākajiem darbiem pasaules literatūrā par Prustu, kas uzrakstīts ar Beketam gandrīz vai apbrīnojumu maigumu”. Iespējams, par “maigumu” tikusi saukta Beketa spēja uzrādīt varbūt pašu būtiskāko Prusta romānā – sajūtu atgriešanos, spītējot laika pazudinošajam darbam. Beketa lasīšana varētu būt vēl viens mudinājums saspringt, lai no fragmentāra prāta stāvokļa pacenstos pāriet uz apziņas veselumu, iespēju, ko piedāvā laikā sastindzinātā pagātne. Lasot reizēm kaitina Beketa nepārtrauktās metaforas un spriedumu “mākslinieciskums”, reizē izraisot apbrīnu par 20. gadsimta pirmās puses rakstnieku pašaizliedzīgo kalpošanu mākslām, bet, ja nepietiek ar Prustu, tad Bekets pa brīdim “piespēlē” vēl pa interesantumam, norādot un citējot: “Zvaigznes, protams, ir lieliskas,” kā atzīmēja Freids, izlasījis Kanta kosmoloģisko Dieva eksistences pierādījumu.