Semjons Haņins. "Peldus"

Ieva Lešinska

Semjons Haņins. "Peldus"

Semjons Haņins
Peldus
Rīga: Orbīta, 2013

Man patīk, kā Haņins peldas tīrā dzejā, kam nav cita uzdevuma kā būt dzejai. Tā nevienam neko necenšas iestāstīt, tā ne par ko neiestājas, tikai rūpīgi atlasa vārdus, lai uzburtu redzes, dzirdes vai domu tēlu – reizēm tas ir ass, kā ar dimantu stiklā iegravēts, reizēm izplūdis kā ūdenī rakstīts vai kā vairāku mākslinieku “izsmērētās”, “ieķēpātās” ilustrācijas grāmatā. Pareizāk gan būtu teikt “grāmatās”, jo tās ir divas – oriģināls un virknes latviešu dzejnieku atdzejojumu apkopojums – var lasīt vienu pēc otras vai turēt blakus un salīdzināt dzejoli pa dzejolim. Varbūt man tā tikai liekas, bet nudien šķiet, ka prāva daļa atdzejojumu, būdami diezgan solīdi parindeņi – t.i., sameklēts tīri labs atbilstošs vārds latviski –, tomēr aizšauj garām, jo skaniskie smalkumi – aliterācijas, ritms – nez kāpēc nav likušies svarīgi. Man lasot zūd plūdums, kādu saklausu Haņina dzejā, lai cik stūraina un nepakļāvīga tā pirmajā acu uzmetienā varētu likties leksikas dēļ. Varbūt atdzejotājiem palaikam nav izdevies atslēgt racionālo un, ļaujoties Haņinam, paļaujoties uz Haņinu, iepeldēt viņa uzburtajā sapņaini murgainajā transā? Reizēs, kad tas izdodas, arī latviskais dzejolis izļoga tulkotāja prātīgo rāmi un – aizpeld.