Savādais kučiera sapnis
Foto: Katrīna Kuiva

Katrīna Kuiva

Savādais kučiera sapnis

“Ērik, nāc, skaties, cik smukas istabiņas!” esot izsau­kusies latviešu televīzijas mīklu dīva Ausma Kantā­ne, kas reiz nokļuvusi Smeceres krogā kopā ar trīs vīriešiem — Hānbergu, Ziedoni un Berķi, meklē­da­ma Praulienas līņus. Kāpēc viņa rādījusi divvietīgās kroga istabiņas tieši Hānbergam? — Jūs taču to nemaz negribat zināt. Tas nemaz nav interesanti.

Interesanti ir tas, ka meklētos līņus četri ceļotāji patiešām atrada. Praulienas pagasta Ezermaļos, kuru saimniekam Arnim Auziņam pieder gan ezeriņš, gan dīķis, līnis tiek uzskatīts par ekvivalentu vienam latam. Desmit līņi — desmit lati, tāda ir zemnieku saimniecības dienas peļņa par Smeceres krogam pārdotajiem līņiem, no tā varam secināt, cik līņus dienā apēd personas, kas piestāj pie garās slitas Mārcienas pagastā, piecus kilometrus no Madonas, četrdesmit vienu kilometru no Pļaviņām. Šīs personas par katru izcepto līni maksā jau divus latus četrdesmit santīmus.

Saulainā septembra sestdienas pēcpusdienā Praulie­nas līņi izrādās vai nu apēsti vai nenoķerti. Taču Smeceres kroga ēdienkarte tik un tā atgādina zoo­loģijas mācību grāmatu. Protams, šeit jāaizmirst mīkst­­sirdība un veģetārisms, jāiemet šņabja čarka, lai roka nenotrīc, un jājūtas kā vienam no Mārcie­nas pagasta medniekiem. Starp citu, degvīnu piedā­vā­juma lapiņa dzērienu kartē ir pārliecinoša. Tā pārlie­cina pirmām kārtām par to, ka jāizvēlas no­piet­ni gaļas ēdieni. Diemžēl mēs neesam iepriekš pa­rūpē­jušies par cepešu pasūtīšanu, tāpēc par me­žacūkas gurnu 10 personām vai sivēnu 15 personām varam ziņot vienīgi to, ka šie objekti ēdienkartē ir, maksā septiņdesmit astoņus latus un jāpasūta 12 stundas pirms dakšiņas ieduršanas sāniņā. Zoss cepetis 10 personām (46 lati), meža zoss cepetis 6 perso­nām (35 lati), muskuspīles cepetis 8 personām (27 lati) top astoņās stundās, cāļa cepetis piecās. Cik no šīm stundām putni vēl ir dzīvi — ticu, ka viesmīļi spētu mums to paskaidrot, taču savtīgs ēdāja humānisms attur no sīkākas izprašņāšanas.

Uz iedzērušam viesim piedodamo standartjau­tā­ju­mu: “Kurā dīķī auguši šie bebri?” mēs saņemam atbildi, ka medījumus krogam gādā Mārcienas mednieki, tātad visi meža zvēri un putni — bebri, aļņi, mežacūkas, stirnas, slokas, mežazosis ir vietējie, vienīgi karpas atvestas no Rīgas. Toties forelēm viņpus ceļam tiek ierīkots dīķis ar caurteci un turpmāk tās praktiski pašas lēks uz galda. Kādreiz agrāk mums nācies braukt pa Mārcienas meža ceļiem, ko klāj raksturīgie padomju armijas betona bloku segumi. Nav grūti iztēloties, kā pa armijas lielceļa vidu diebj kāds pelēcis, bet pakaļ tam tankā dzenas jautrais mednieks. Droši vien tagad tanku pamestajos mežos zvēru ir ka biezs.

9RigasLaiks_39

Spriešanas un ēdienu izvēlēšanās laikā mums izdodas piedabūt vecāku provinces dāmu iedzert aperitīvam diezgan bezgaršīgu vieglu kokteilīti, kura nosaukums (domāju, ka tikai nosaukums) uz viņu atstāj satriecošu iespaidu: Nakts murgs. Taču visumā ēdieni šajā krogā it kā valda pār dzērieniem un no­saka toni: ir dabūjams visnotaļ cienījams alus un kārtīgs šņabis, pieminēšanas vērta varbūt ir Čīles sarkanvīnu klātbūtne, bet kādi nu kokteiļi te, kur jāēd buļļa pauti. Jā, tieši šo ēdienu ar ļoti divdo­mī­go nosaukumu Kučiera sapnis mēs izvēlamies. Nāk prātā dažādi Dalī cienīgi sapņi, kurus varētu būt redzējis kučieris, taču neviens no tiem, kā vēlāk izrādās, nav īstais.

Nicīgi novēršoties no salātiem, kuros iejaukta kon­ser­vēta kukurūza vai garneles, tik neiedomājami tā­las Gaiziņa apkārtnes pakalniem, kas šķērsoti, lai no­kļūtu Smecerē, mēs apēdam brīnišķīgi vieglus svaigu kāpostu un apelsīnu salātus, ko neapgrūtina nekādas mērces, izņemot pašu suliņas, un puravu–ābolu sa­lā­tus ar vārītu olu. Katrs kumoss, ko lieku mutē, atgā­di­na man, ka esmu samaitāta ar latvisko paradumu noslīcināt ēdienu mērcēs: man šie salāti garšo, taču jāatzīst — majonēzes tajos tik tiešām ir par daudz.

Esam apsēdušies pie viena no trim āra galdiņiem, jo laiks ir lielisks. Gan uz Madonas, gan Bērzaunes pusi paveras kalnains, meža apņemts lielceļa līkums un mēs nepiekrītam kaimiņiem pie blakus galdiņa, kuri spriež — ceļš esot par tuvu. Krogs atrodas tieši tur, kur tam jāatrodas — ceļmalā, ne par tuvu, ne par tālu. Mēs vēlamies justies kā ceļinieki, un saimnieki mūs uzmundrina, dēvēdami vienkāršus šķiņķa un dārzeņu salātus par Ceļinieku iecienītajiem — acīmredzot tas ir mājiens, ko pasūtīt, ja ceļš deg zem kājām. Taču arī silto gaļas ēdienu gaidīšana neievelkas un ainavu apskatīšana nekļūst apnicīga. Knapi paspēju izstāstīt galdabied­riem par paziņu, kura izraudzītais marginālais biz­nesa novads viņam atnesis sirsnīgo iesauku Pipeļu Juris, jo viņš jau gadiem sekmīgi piegādā suņu barības rūpnīcām Vācijā Baltkrievijas un Krievijas lopkautuvēs iepirktos buļļu rīkus. Un tad jau bebra kotletes un buļļa pauti lielos māla šķīvjos ir klāt.

Nu, ko ir iespējams pateikt par šo noslēpumaino ēdienu? Vīriešu bailes piedalīties tā apēšanas “rituālā” ir bailes izrādīties nodevējam un, protams, bailes tikt “apēstam”. Sieviešu klīrība jo vairāk pastiprina aizdomas, ka to vien viņas tīko. Nekā falliska vai citādi iespaidīga krējuma mērcē peldošajā pelēko ripulīšu čupā nav. Ka tie garšotu pēc vārītām olām — tas, manuprāt, ir izrunāts. Konsistence — pa vidu starp zivju pieņiem un baravikām. Trekns ēdiens (atkal pārspīlēts ar mērci), taču kopā ar vārītiem vai ceptiem kartupeļiem un svaigu dārzeņu salātiem tas iegūst samērību un maigi apņem iedzerto degvīnu. Un tomēr, lai cik intriģējošs, tas savā gastronomiskajā būtībā ir diez­gan garlaicīgs. Faktiski bullis ir novērtēts uz trīs piecdesmit un pazemots. Ko gan viņš sapņainajam kučierim bija nodarījis?

Bebra kotletes. Foto – Katrīna Kuiva Bebra kotletes. Foto – Katrīna Kuiva

Pavisam cita lieta ir bebra kotletes: tumši brūnajos, stingrajos gaļas kunkulīšos mājo aromāts un atsperība, eļļā brūni apceptie frī kartupeļu struņķīši šķiet kā ar bebra zobu tēsti, melnās plūmes un baltās pupiņas īpaši milzīgajā un īpaši Smeceres krogam gatavotajā māla šķīvī greznotas ar brūklenāju un viršu zariņu. Nekas šajā traukā nav padevīgs un ļengans, viss ir pikants un mundrs. Savukārt mīklā ceptie karpas gabali, kopā ar rīsiem un dārzeņiem ievietoti zivs formas šķīvī, izrādās lieliski izcepti, sulīgi un pareizi apsālīti. Rezultātā mēs, ļoti nesteidzīgi pievārēdami lielās porcijas, kaļam plānus par to, kā citreiz salīdzināsim bebra kotletes ar mežacūkas kotletēm. Kā ēdīsim sloku saldkrējuma mērcē, pārbaudīsim marinēto Kalsnavas miesnieka teļa un cūkas fileju mīkstumu, skrimšķināsim Ausaino Baronu (šmorētas cūku ausis, stelpīte (Tas ir stilbiņš! — aut.), pupas, sautēti dārzeņi) vietvārdam atbilstošo smecerīti — cūkas šņukuru, kas kopā ar pelēkiem zirņiem un ceptu maizi tiek diezgan ačgārni dēvēts par Lielkunga svētkiem. Kā, izbridušies pa Gaiziņa sniegiem, paliksim pa nakti kādā no jumta stāva istabiņām

(tās maksā 15 latus), bet vismaz pusi no šīs nakts sēdēsim lejā krogā — jo tas ir atvērts gan dienu,

gan nakti, — nokrāvuši galdu ar Vīru zacenes

(cieti žāvēta desa, žāvēta krūtiņa, sīpoli, marinēts gurķis, siers, zaļumi) un Mežabrāļu uzkodas (mednieku desa, burkāni, āboli, žāvētas plūmes, dzērvenes, krējums) šķīvjiem, kā pašā vasaras karstumā paņemsim alu un vēžus... Ja vien šo patriarhālo idilli ar spalviņu pie zaļās hūtes neiztraucēs kāds nevainojami apģērbtu jaunu japīšu bariņš, līdzīgs tam, kas kroga reklāmas bukletā spiež idejas konferenču zālē, draiskojas baseinā, dzenā biljarda bumbas, uzvalkos un sudrabotos vakartērpos, ar glāzēm rokās stīvi stāv   svinību zālē. Atrodoties ārpusē un arī ieejot atvasarai pārlieku tumšajās kroga telpās, tālāko ēkas daļu ar “eiroremonta” sterilitātes garšu var mierīgi izlikties nemanām.

Viesturs Reņģe

Personības psiholoģiskās teorijas

Personības psiholoģija

Ausma Kantāne, aktrise

Tas ir lekciju kurss , ko autors lasa studentiem. Man ir pastiprināta interese par šo tēmu, un tā kā teātris tomēr nesniedz šādas zinības, tad es ķēros pie lasīšanas. Simpātiski tas, ka viņš iepazīstina ar visām psiholoģijas teorijām no pašiem pirmsākumiem līdz mūsdienām un pie katras sniedz savu komentāru. Tā kā attiecībā uz personību, piemēram, nav iespējams dot vienotu definīciju, tad ir ļoti interesanti lasīt daudzās teorijas un, kā saka autors — katrs var cerēt, ka viņš iedos pasaulei to vienīgo. Autora valoda ir tik vienkārša, ka dod iespēju saprast grāmatu cilvēkam bez priekšzināšanām, teiksim, man. Arī informatīvi tā ir ļoti noderīga — es nemaz nezināju, ka psiholoģija tikai salīdzinoši nesen kā zinātne ir izdalīta no filozofijas, vai to, ka Eiropas psihologi masveidā emigrēja uz Ameriku. Grāmata mani ieinteresēja tik tālu, ka es labprāt gribētu tikties ar Viesturu Reņģi, jo ir radies bezgalīgi daudz jautājumu.

Buļļa pauti. Foto - Katrīna Kuiva Buļļa pauti. Foto - Katrīna Kuiva

Sandra Kalniete

es lauzu, tu lauzi,

mēs lauzām, viņi lūza

Andris Rubenis, mācītājs

Es noteikti gribētu nosaukt vairākas grāmatas, bet viena no tām noteikti būtu Sandras Kalnietes es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza. Kā jūs zināt, ir sarakstītas diezgan daudzas grāmatas par faktiski ne tik senajiem, bet jau tīri labi aizmirstajiem vai pat savā ziņā pārtaisītajiem un piegludinātajiem, jau ar kosmētiku pārklātajiem notikumiem. Jāsaka tā — šī ir pirmā grāmata, kura visgodīgāk tos atspoguļo, protams, grāmatā ir skaidri parādīts autora subjektīvisms, jo tomēr tur ir parādītas cilvēku attiecības un dažādie veidi, kā tās attīstās. Taču man svarīgi likās tas, ka viņa savu subjektīvismu neslēpj, un, pretēji citiem autoriem, netēlo, ka raugās uz to kā no visa abstrahējies vēsturnieks. Viņa raksta to kā notikumos iejaukts cilvēks, tur ir epizodes, kuras līdz šim nekur nav parādījušās, un man liekas, ka uz šo brīdi tā ir visvērtīgākā grāmata par Atmodas notikumiem tieši Tautas Frontes veidošanās laikā. Tā ir ļoti cilvēciska grāmata, ne tikai formalizēts faktu uzskaitījums — ir jūtama dzīva cilvēka klātbūtne.

Sagatavoja A. A