Salmans Rušdi "Jozefs Antons. Memuāri"
RL lasa

Ilmārs Šlāpins

Salmans Rušdi "Jozefs Antons. Memuāri"

Salmans Rušdi
Jozefs Antons. Memuāri
Londona: Jonathan Cape, 2012
 

Es pāris reizes pagāju garām šai grāmatai veikala plauktā. Es zināju, ka tā ir iznākusi, bet biju pārsteigts par tik drīzu tās nonākšanu Latvijā. Piegāju klāt, pasvārstīju rokā – bieza, grezna un pamatīga. Tādu grūti ielikt somā un paņemt līdzi, lai lasītu sabiedriskajā transportā. Ieskatījos interneta veikalos un sapratu, ka taupīgāks izdevums mīkstajos vākos vēl nav iznācis, bet cena te uz vietas ir praktiski tāda pati kā Amazon veikalā, pat lētāk, ja ņem vērā sūtīšanas uzcenojumu. Es to nopirku un noliku mājās uz rakstāmgalda, lai atkal un atkal ietu tai garām, aizdomu pilns un noraizējies. Es biju manījis neglaimojošas recenzijas, kas jau parādījušās ārzemju portālos, – grāmata esot garlaicīga, autors slimo ar lielummāniju, dažbrīd to esot nepatīkami lasīt kaut kādu morālu apsvērumu dēļ. Nē, tā jau visiem ir skaidrs – Rušdi ir izcils rakstnieks, iespējams, pat ģeniāls, viņam piespriestais nāvessods ir necilvēcīgs un barbarisks, taču lasītāju nepamet sajūta, ka savu skarbo likteni viņš ne tikai pats ir izvēlējies, bet arī kaut kādā ziņā pelnījis un turklāt vēl ar īpašu tīksmi izbaudījis. “Jozefs Antons” ir neērta grāmata ne tikai kritiķiem, literatūrzinātniekiem un lasītājiem, bet arī pašam autoram. Uzrakstīt par to, kā viena neveikla joka dēļ iespējams iekulties pamatīgās nepatikšanās mūža garumā, no vidēji veiksmīga rakstnieka kļūstot par vienu no zināmākajiem un lasītākajiem rakstniekiem pasaulē, iegūstot milzīgu slavu un vienlaikus zaudējot savu identitāti, drošību, personīgo dzīvi un iespēju izvēlēties elementārākās sadzīves lietas, – uzrakstīt to visu saprotami, aizraujoši un godīgi ir ļoti grūti. Ne velti Rušdi savus memuārus ir rakstījis trešajā personā.