Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ry Cooder
Chavez Ravine
2005, Nonesuch Records
Vakara tēma: dejas spoku stāstu pavadījumā
To vai citu viņa hameleoniskās daiļrades posmu ir dzirdējis katrs – vieniem Kūders ir džeza ģitārists no Taj Mahal pirmās grupas, citiem – Captain Beefheart labākā albuma sesijas mūziķis, citiem – komponists mūzikai, kas skan Vima Vendersa filmā Parīze. Teksasa, bet vēl citi atcerēsies fascinējošo filmu Krustceles par blūza ģitāristu sātanam pārdotajām dvēselēm. Kūders ir arī ierakstījis vienu no visu laiku labākajiem pasaules mūzikas albumiem – Talking Timbuktu kopā ar Alī Farku Tūru, bet nu ir piedāvājis trīs gadus tapinātu projektu, kuru pat īsti nav ar ko salīdzināt. Tas ir konceptuāls albums par kādu Losandželosas piepilsētu, ko 50. gados buldozeri nolīdzināja līdz ar zemi, lai dotu vietu stadionam. Tas ir stāsts par šī rajona meksikāņu izcelsmes iedzīvotājiem un par veselu laikmetu ar tā priekiem un traģēdijām, pilsētas mītiem un politiskajām peripetijām. Un tomēr tā nav nedz tango opera, nedz latīņamerikāņu mūzikls, pat ne skaņu celiņš neeksistējošai filmai. Disku iedvesmojis melnbalto fotogrāfiju albums, kurā iemūžinātas mājas un cilvēki, kuru vairs nav. Kūders ir pamēģinājis pierādīt, ka dzīve pēc nāves eksistē. Vismaz mūzikā – noteikti.