Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Olga Surkova.
Tarkovskis un es.
Pionieres dienasgrāmata
Zebra E, Maskava, 2005
Sāku šo grāmatu lasīt, cerot, ka tur būs skaidri un gaiši pateikts, vai Tarkovskis, filmējot Upurēšanu, dedzināja dzīvu govi vai nē – Kira Muratova šīs govs dēļ kategoriski atsakās no viņa filmām. Savā ziņā visa grāmata par govi arī ir, jo Olga Surkova, krievu kinokritiķe, kas daudzus gadus bijusi ļoti tuvās privātās attiecībās ar Andreju Tarkovski un viņa ģimeni, līdz nāvei apvainojusies atstumta līdzgaitniece, stāsta par savu vilšanos. Nepatīkama lasāmviela, palasīt no vietas gandrīz nevar, jālēkā pāri slidenām vietām. Šķiet, ja Surkova nebūtu atstumta – tad nebūtu arī vīlusies, turpinātu pielūgt elku, un nemaz tik ļoti netirdītu sevi ar šo “Saljeri jautājumu” – vai ģēnijs var būt nelietis. Govi neatradu, taču Tarkovska piezīmēs uzdūros Andrejā Rubļovā nobeigtam zirgam: “Režisors ir grēcinieks. Viņam atliek tikai rūpēties par to, lai savu varu neizlietotu ļauni. Nogalinātais zirgs, kas nedod miera. [..] Jautājuma būtība: mākslīgi radītai realitātei dot reāla fakta svaru. Nedod Dievs, jau iepriekš nostāties uz aizspriedumainas moralizēšanas ceļa, apriori vērtēt nākamo “rīcību”, apsverot “drīkst” un “nedrīkst”. [..] Jāsajūt sevī pravieša aicinājums, lai varētu lietot šādu metodoloģiju (komerciālās filmās tas ir noziegums).” Skaidrs.