Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Rūdolfs Blaumanis.
“Kopoti raksti deviņos sējumos.” Septītais sējums. Raksti par kultūru, recenzijas,
publicistika. Sastādītāja Ieva Kalniņa
“Jumava”, 2000
Nevaru paskaidrot, kāpēc tieši tagad ar tādu interesi vairākkārt pārlasīju zaļajā sējumiņā Blaumaņa dienasgrāmatas un piezīmju grāmatiņas īsos ierakstus, nodaļu “Jaunatklātie un hipotētiskie R.Blaumaņa raksti par baltvācu biedrībām” un kāda Sergijenko grāmatas “Kā dzīvo un strādā grāfs Ļ.N. Tolstojs” fragmentu Blaumaņa tulkojumā. Atstāstīta kategoriskā pravieša diskusija ar paziņām par mākslu un teātri, un Blaumanis būs attiecinājis uz sevi viņa vārdus: “...tura sevišķus kritiķus, kuri vēlu vakarā no teātra aizskrien uz drukātavu, lai tur, mašīnām trokšņojot, uzrakstītu savus iespaidus un pasaulei rītā agri būtu zināms, ka tā un tā dāma vienā vai otrā teātrī savas kājas svieduse gaisā.” Viņa iespaidi par biedrībās notikušajiem “pārrunu vakariem ar dāmām” ir vēl pārliecinošāki, es tos lasu kā labus stāstus: “Spraigas pārrunas izraisīja arī jautājums: No kā iedrebas priekšmeti mājās, kad garām brauc rati? – No ratu riteņu grūdieniem pret atsevišķiem akmeņiem ielas bruģis sāk vibrēt, un šī vibrācija pāriet uz elastīgo zemes virsmu. Bet, kad sāk drebēt zeme, tad līdzi tai vibrē viss, kas uz tās atrodas. Uz interesanto jautājumu, kā ebrejs, kas esot dzīvojis, stingri ievērojot savas baznīcas reliģisko rituālu, varējis saslimt ar tuberkulozi, diemžēl netika sniegta tikpat interesanta atbilde.”