Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Romans Jakobsons.
Valoda literatūrā
Kembridža, Masačūsetsa un Londona, Anglija:
The Belknap Press of Harvard University Press, 1987
Tagad, kad strukturālisms vairs nav modē un semiotiku mērķtiecīgi banalizē reklāmas aģentūras, patīkami “bez spaidības un maldiem” pārlasīt ciltstēvu Jakobsonu, kurš, ceļodams no universitātes uz universitāti pa maršrutu Maskava–Prāga–Kopenhāgena–Ņujorka–Kembridža, savulaik izmainīja domāšanas stilu ikvienā disciplīnā, ar kuru viņam iznāca darīšana. Šī ir grāmata, kur Jakobsona atraitnes, MIT slāvistikas profesores Kristīnas Pomorskas un Stīvena Rūdija no Ņujorkas Universitātes redakcijā apkopotas labākās Jakobsona esejas (dažas no tām – kā slavenā “Valoda darbībā” un kopā ar Juriju Tiņanovu sarakstītā “Problēmas valodā un literatūrā” – publicētas iepriekš) un lekcijas, kur viņš gluži neviļus un it kā sev par spīti atkāpjas no ierastā stingrā zinātniskuma, pa brīdim ar tīri sibarītisku baudu izgaršodams, piemēram, Pasternaka valodu. Viņu der palasīt, ja Majakovskis (kurš bijis labs Jakobsona draugs un mēdzis lasīt viņam priekšā savus jaunākos dzejoļus) šķiet tikai un vienīgi plakātisks, bet Šekspīrs vai Puškins – nodeldēts. Viņam izdodas parādīt kā avangardistu ne vien Bleiku vai Bodlēru, bet arī Turgeņevu. Kopš Jakobsona nāves apritējuši 25 gadi, kopš šīs grāmatas publikācijas 20, bet nekas labāks tā arī nav izdots – cik man zināms, pat krieviski ne.