Roberts Kotrels

Guliet mierīgi un turiet ceļus plati

Runājot par spontānajiem abortiem

https://ej.uz/spontanais_aborts

Penelope Tranka, 2009. gada 24. septembrī

“Nesen ierakstīju tviterī: “Sēžu sapulcē. Piedzīvoju spontāno abortu. Un labi, ka tā, jo, lai Viskonsinā uztaisītu abortu, trīs nedēļas jāiet cauri nenormālam birokrātiskam murgam.” Visus, kuros tas izraisa sašutumu, aicinu padomāt par to, ka lielākā daļa spontāno abortu notiek darba vietās. 25% grūtniecību beidzas ar spontāno abortu. 75% auglīgu sieviešu ir pastāvīgs darbs. Pat ja jūs vēlētos bērnu un šāds negadījums jūs pilnīgi satriektu, jūs tomēr nesēdētu gultā nedēļām ilgi. Jūs saņemtu sevi rokās un dzīvotu tālāk, līdz ar to – ietu uz darbu.” (834 vārdi)


Neatkarības diena Mongolijā

https://ej.uz/19nedelas

Ariela Līvija, The New Yorker, 2013. gada 11. novembrī

“Asiņodama es devos cauri istabai pie telefona un piezvanīju ārstam. Teicu balsij klausulē, ka esmu dzemdējusi viesnīcā Blue Sky un ka esmu bijusi stāvoklī 19 nedēļas. Balss klausulē teica, ka bērns neizdzīvošot. “Bet tagad viņš ir dzīvs,” teicu, skatīdamās uz cilvēku, ko turēju kreisajā rokā. Balss teica, ka saprotot, bet ka tas neesot uz ilgu laiku un ka viņi nekavējoties nosūtīšot mums pakaļ ātrās palīdzības mašīnu. Atbildēju, ka, ja bērns neizdzīvos, tad tikpat labi varu izsaukt taksi.” (3920 vārdu)


Uztaisīt abortu 1959. gadā

https://ej.uz/aborts1959

Diāna Vīnere, BuzzFeed, 2014. gada 22. oktobrī

“Man pretī nāca gara auguma vīrietis ar vārgu, samocītu smaidu. Man bija teikuši, ka tas esot itāļu ārsts, kurš gaidot Amerikas licenci. Sieviete pavadīja mani uz labierīcībām, lika iztukšot urīnpūsli un novilkt biksītes. Es sekoju viņai pie operāciju galda un uzrāpos uz tā. Viņa palīdzēja apgulties uz muguras un palika man zem galvas spilvenu. Tas bija neliels mierinājums, mazliet cilvēcības visā šajā pasākumā. Dakteris, uzvilcis cimdus, piepacēla manus ceļgalus, apskatīja vagīnu un ievietoja tajā spoguli. “Guliet mierīgi un turiet ceļus plati.” Manā dzemdes kaklā ievadīja smalku metāla stieni, bet vagīnu piebāza ar marli, lai tā nekustētos.” (2547 vārdu)


41, vecmeita un stāvoklī

https://ej.uz/vecmeita41

Reičela Sklāra, The List, 2014. gada 30. oktobrī

“Labdien, mani sauc Reičela. Man ir 41, esmu vecmeita un stāvoklī. Visi kopā šie trīs elementi kļūst par tādiem maziem, skumjiem mainīgajiem, kas cits citu ietekmē. Vārds “vecmeita” parasti tiek attiecināts uz sievietēm tā, it kā tā būtu problēma, kas jāizlabo. “41” lielākoties ir pāri tam vecumam, kurā, pēc cilvēku domām, problēma vēl ir labojama. “Stāvoklī” – tā vien šķiet, ka visiem ir priekšstats par to, kas sievietēm būtu jādara ar savu dzemdi. Es zinu, kā tas izskatās no malas: savos gados, būdama viena pati un stāvoklī, esmu skumja, vientuļa un visu atstumta. Bet ir 2014. gads. Es tāda neesmu.” (1490 vārdu)


Kāpēc visas multeņu mammas ir mirušas?

https://ej.uz/multenumammas

Sāra Boksere, The Atlantic, 2014. gada 1. jūlijā

“Sižetam par mirušo māti ir sena un plaša vēsture: varam atskatīties uz Bembiju un Sniegbaltīti, uz Lūka Skaivolkera un Princeses Leias neizskaidrojamo pasauli bez mātes, uz Dikensa bāreņiem, uz Hansa Kristiana Andersena Mazo nāriņu, uz brāļu Grimmu ļaunajām pamātēm, uz Šarla Pero Ērkšķrozīti un Pelnrušķīti. Marina Vornere grāmatā “No briesmoņa līdz blondīnei” raksta, ka viena no pirmajām pelnrušķītēm, Je Sjaņa (Ye Xian), ir sastopama ķīniešu 9. gadsimta stāstā. Sižets par mirušo māti ir tik dziļi ieausts mūsu stāstniecības audeklā, ka to šķiet neiespējami atšķetināt un izskaidrot.” (4080 vārdu)


Dzemdību plāns mirstošajiem

https://ej.uz/planota_nave

Hanna Noišvandere, Longreads, 2018. gada 28. septembrī

“Riveras dzimšana bija ieplānota uz 26. septembri. Bija paredzēts, ka viņa piedzims tajā pašā slimnīcā, kurā pirms diviem gadiem laidu pasaulē mūsu meitu, sauksim viņu par M. Personāls bija sagatavojies. Pēcpusdienā laipna māsiņa mūs piereģistrēja un ieveda dzemdību telpā, pie kuras durvīm karājās neliela zīmīte – lapa ar trim ūdens lāsēm, kas atgādināja asaras. Tas ir slepens kods. Tas brīdina visus, kas ienāk telpā, ka bērns neizdzīvos, lai cilvēki pārpratuma pēc jūs neapsveiktu.” (4580 vārdu)


Dzimšana ir tikpat baisa kā nāve

https://ej.uz/bernadzive

Alisone Stouna, Aeon, 2019. gada 20. novembrī

“Piedzimt un reizē arī sākt zīdaiņa un bērna dzīvi nozīmē nolemt sevi tam, ka lielāko daļu šīs agrīnās dzīves mēs aizmirsīsim, pat ja iekšēji tā vēl turpinās. Mēs nekad nespēsim līdz galam izprast sevi un tos motivācijas avotus, kas liek mums reaģēt un rīkoties. Nozīmīgos aspektos mums ir lemts būt svešiniekiem pašiem sev.” (1200 vārdu)


Ļoti bail dzemdēt

https://ej.uz/tokofobija

Ešlija Loreta, Atlantic, 2016. gada jūnijā

Amerikas Savienotajās Valstīs nav statistikas par patoloģiskām bailēm no grūtniecības un dzemdībām – tā saukto tokofobiju –, toties Austrālijā un Lielbritānijā pētījumos noskaidrots, ka seši procenti grūtnieču jūt paralizējošas bailes no dzemdībām, kamēr trīspadsmit procentiem sieviešu, kuras vēl nav bijušas stāvoklī, bailes no dzemdībām ir pietiekami spēcīgas, lai atliktu grūtniecību vai vispār no tās izvairītos... (1611 vārdi)


Zīdaiņi mākslā

https://ej.uz/Jezusberns

Rivka Galčena, Paris Review, 2016. gada 5. maijā

Zīdaiņiem mākslā lielākoties nav it nekādas līdzības ar īstiem zīdaiņiem. Sevišķi tas attiecas uz Jēzus bērniņu, taču arī uz zīdaiņiem plašākā nozīmē. Bieži vien tos attēlo ar pieaugušo proporcijām: rokas un kājas ir relatīvi garākas par bērnu rokām un kājām, galvas relatīvi mazākas par īstām bērnu galvām; patiesībā bērnu galvas ir tik lielas, ka tie nespēj ar rokām aizsniegt pakausi. Un vēl man ir teikuši, ka māksliniekus gadsimtu gaitā nopietni nodarbinājusi problēma, ko darīt ar Jēzus bērniņa dzimumorgāniem. (470 vārdu)


Roberts Kotrels, veido thebrowser.com tīmekļa vietni un informatīvo biļetenu, kas iesaka vērtīgu lasāmvielu, parasti sastopams Rīgā, veikalā Robert’s Books (robertsbooks.lv)

Raksts no Novembris 2020 žurnāla