Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Roberto Rosellīni
Sokrats, 1971
Socrate, Roberto Rossellini
Atturīga (ja salīdzinām ar kaut kādu nebūt “Ben Hur”) vēsturiska (ja spējam noticēt uz ekrāna notiekošajam) kostīmdrāma (ja par kostīmiem saucam stilizētus sengrieķu himatijus), kas uzņemta bez kādas ironijas un postmoderna sarkasma. Katram no mums jau ir izveidojies zināms priekšstats par Sokratu un vidi vai situāciju, kurā varētu būt notikuši Eiropas kultūrai tik nozīmīgie filozofiskie dialogi, tāpēc grūti sagaidīt inscenējumu, kurš neizraisītu tādus vai citādus iebildumus, taču šajā gadījumā Rosellīni pārsteidz ar spēcīgu politiskā (spartiešu uzbrukuma un Trīsdesmit tirānu valdīšanas) un sadzīviskā (Sokrata sievas un bērnu) konteksta atainojumu sokratisko sarunu fonā. Būtiskākais šeit ir tieši tas, kādā veidā sarunas ir izvirzītas notikumu priekšplānā – Atēnu ielās uz stabiem mirst nepakļāvīgie pilsoņi, Sokrata mājās izsalkumā un izmisumā vaid sieva, bet sarunas turpinās; tās ir svarīgākas un nozīmīgākas par visu, kas virmo un verd apkārt. Šķiet, ka šajā filmā Sokrats ir parādīts viscēlākajā un varonīgākajā veidā; arī viņa nāve nav aplama, absurda vai nožēlojama, bet gan svarīgs un nozīmīgs žests, kura sekas mēs joprojām turpinām izjust.