Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Žils Dasēns
Faidra, 1962
Phaedra, Jules Dassin
Reiz gadījās nokļūt Hidras salā Grieķijā. Tikai vēlāk uzzināju, ka Hidrā savulaik padzīvojis Leonards Koens, tur pabijuši pāris paziņas, bet nupat atklāju, ka tur uzņemtas arī “Faidras” epizodes. ASV dzimušā Dasēna filmu var uzskatīt par grieķisku, jo tās pamatā ir Eirīpida traģēdija “Hipolits”, Faidras lomā ir grieķu liktenīgo sieviešu aktrise Melina Merkure, un, galu galā, viss lieliski atbilst kārtīgai traģēdijai, kādu to apraksta Aristotelis savā “Poētikā”. Filma ilgst tieši tik, lai no laimes viss pārvērstos nelaimē, pat ja nav saprotams, kāpēc Faidrai būtu jāmaina savs enerģijas, skaistuma un veiksmes (tiesa, līdz brīdim) pārpilnais vīrs (Rafs Vallone visā savā pilnībā) pret tādu neirastēnisku jaunieti, kādu neilgi pēc “Psiho” tēlo Antonijs Pērkinss. Visa darbība patiešām arī “ikkatrā tās atsevišķā daļā ietērpta dažādi izdaiļotā valodā”: Faidras grācija, vīra varenība, Hidras un Londonas skati, slepenās tikšanās, neprātīgā kaisle, vēlāk naids, dialogi, un nav brīnums, ka beigās šis atdarinājums izraisa skatītājā īstu līdzjūtību un bailes, panākot to, ko sauc par katarsi, lai kas tā arī būtu, un neatstājot ne mazāko vietu Koena rečitatīvam “You Want it Darker”.