Zatoiči, 2003

Takeši Kitano
Zatoiči, 2003
Takeshi Kitano, Zatōichi

Rietumniekiem vienmēr liekas aizraujošas visādas japāņu dīvainības, jo sevišķi, ja tās nav jāizbauda uz savas ādas, un vēl jo vairāk, ja tās var ieraudzīt uz ekrāna un tās ir saistītas ar kādu eksotisku Japānas vēstures periodu. Feodālā Edo sjogunāta norieta periods 19. gadsimtā ir pārpilns ar dīvainībām, tāpēc nav jābrīnās par Takeši Kitano lēmumu veidot kārtējo versiju par Kana Šimozavas hrestomātisko komiksu varoni Zatoiči, kas šķietami ir bezpalīdzīgs akls masieris, bet slepus izrādās kunfu meistars visdažādākajās Austrumu cīņu tradīcijās, kurš, veikli rīkojoties ar speciālu spieķa zobenu, pieveic ikvienu pāridarītāju. Parasti Kitano filmās dominē mūsdienu Japānas jakudzas stāsti; šoreiz viņš savu ierasto ekrāna varoni ar pusparalizēto seju – empātisku, samuraju kodeksu ievērojošu, bet vienlaikus aukstasinīgi slepkavniecisku, atsvešinātu vientuļnieku – pārnesis uz pagātnes provinces ciematu. Atšķirībā no citiem viņa kinodarbiem, vardarbība šajā filmā iegūst brīva pārspīlējuma pakāpi, peldot kaut kur starp Holivudas 20. gadsimta 20. gadu fizisko komēdiju un body horror filmām no 70. gadiem. Taču, tāpat kā ikvienā Kitano filmā, arī šajā galvenais ir vientulības sajūta, un ne cīņa par labo, ne līdzsvara atgūšana kādā senā ciemā, ne joki nespēj remdēt sajūtu, ka šajā pasaulē mēs esam vieni, paši par sevi un šajā brīdī.