Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Žans Liks Godārs
Nicinājums, 1963
Le Mépris, Jean-Luc Godard
Godārs uzaicināja klasiķi Fricu Langu spēlēt pašam sevi – vecu režisoru ar saldējošu sejas profilu un neiztrūkstošo monokli, kuram jāuzņem “Odisejas” adaptācija. Homēra eposa producents ir no Holivudas, un viņa intereses robežojas vien ar sevi pašu, nejaušām sievietēm un sarkanu sporta mašīnu; viņš cenšas dažādi mainīt uzņemšanas gaitu, lai filma kļūtu par komerciālu hitu. Taču Langam par to ir nospļauties: apkārtējā pasaule jūk prātā (galvenie varoņi šķiras; producents iet bojā, u.tml.), bet viņš mierīgi turpina gatavot kadru. Finālā Langa vientuļā mugura redzama kameras ratu, sliežu, apkārt skraidošu asistentu un saulessargu ielenkumā, bet kameras priekšā plešas bezgalīgs jūras klajums. Var minēt dažādas tēmas, par ko ir Godāra darbs, un nekļūdīties. Visbiežāk tā būs modernistu mantra par šizofrēniska prāta izraisītu atsvešinātību, bet man filma šķiet par kaut ko pavisam citu – par kinematogrāfa totālo un nenovēršamo institucionalizēšanos.