Mārcis Ošiņš

Vess Andersons "Suņu sala" 2018

Vess Andersons

Suņu sala, 2018

Isle of Dogs, Wes Anderson


Andersona jaunākā stopkadru animācijas filma balstās uz ne pārāk optimistisku stāstu par tuvu nākotni, kurā valda negants autoritārs režīms, bet par tā galvenajiem upuriem padarīti Japānas pilsētā Megasaki mītošie suņi. Tumsonīgajam pilsētas mēram Kobajaši ne pārāk mīļie dzīvnieki visi kā viens sirgst ar suņu gripu, un viņš, par spīti zinātnieku atklātajām zālēm pret sērgu, izolē suņus uz apokaliptiska paskata salas, kas līdz šim izmantota par izgāztuvi. Taču, kā noprotams no filmas angliskajam nosaukumam “Isle of Dogs” līdzīgās, gandrīz homofonās frāzes “I love dogs” (“Es mīlu suņus”), nebūt nav tā, ka visi pret suņiem attiektos tāpat kā mērs. Lai glābtu savu mājdzīvnieku Spotu, Kobajaši 12 gadus vecais brāļadēls Atari nozog mazu lidmašīnu un dodas uz salu, kur viņu sagaida vesels pulks izraidīto suņu, kuru balsis varētu šķist kaut kur dzirdētas (dzīvniekus ierunājuši arī Edvards Nortons, Bills Marijs, Skārleta Johansone un Tilda Svintone). Un, ja gadījumā skatītāja interesi nenotur ne suņu piedzīvojumi uz salas, ne Megasaki notikumu politiskais konteksts, filmā netrūkst citu estētisku detaļu, kam pieķerties, – piemēram, iespēja iejusties suņa ādā: ainās, kas uzņemtas no suņa skatpunkta, japāņu valoda netiek tulkota, bet kadri veidoti tikai tajās krāsās, ko spēj izšķirt suņa acs.

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">