Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Renē Lalū
Fantastiskā planēta, 1973
La Planète sauvage, René Laloux
Lalū animācijas filmu var skatīties kā alegoriju par cilvēku, dzīvnieku un citu radību – arī citu cilvēku – ne sevišķi mierīgo līdzāspastāvēšanu. Iespējams, sižeta kontekstā šāds iedalījums gan nav pārāk piemērots: jau filmas sākumā drāgi, Igamas planētu apdzīvojoši milzu humanoīdi ar zilu ādu un sarkanām acīm, atklāj, ka par omiem dēvētie cilvēki viņu pasaulē atbilst savvaļas zvēriem, ko dažkārt bērniem par prieku var sagūstīt un turēt kā mājdzīvniekus. Drāgu dzīvesveidu skatītājs iepazīst caur kāda cilvēka jeb oma acīm, kuru saimniece nokristījusi par Teru. Kamēr drāgu bērni savā nodabā rotaļājas ar kaklasiksnās un groteskos kostīmos ietērpto Teru un citiem paverdzinātajiem cilvēkiem, drāgi nododas savdabīgiem meditācijas rituāliem un pa laikam kaļ plānus, kā savu attīstīto planētu attīrīt no primitīvajiem un mežonīgajiem omiem. Caur bērnu apmācīšanai paredzētu ierīci Teram nevilšus izdodas piekļūt drāgu zināšanām, izbēgt no gūsta un nonākt savvaļas omu kopienā, kuru drāgi draud izskaust. Šo visu pavadošie instrumentālie progresīvā roka ritmi un spilgtā animācija ieved pavisam nepieredzētā dimensijā, bet zilādaino milžu nosvērtajos un inteliģentajos tembros izskan nepatīkami pazīstamas nievas par neattīstītajiem omiem, kas ar savu klātbūtni traucē drāgu sabiedrību un “pārāk ātri vairojas”.