Dāvis Sīmanis

Piecos pēcpusdienā, 2003


Samīra Mahmalbāfa

Piecos pēcpusdienā, 2003

Panj é asr, Samira Makhmalbaf


Lasot par atjaunoto Tālibān režīmu Afganistānā un to, cik viegli afgāņu vīriešu sabiedrība to pieņem, šķiet, ka ilgā ASV militārā klātbūtne valstī bijusi pilnīgi bezjēdzīga. Zīmīgi, ka pirms 20 gadiem uzņemtā filmā par visu, ko nu mēs varam izlasīt presē, šausminoties par “mežonīgajiem Austrumiem”, jau brīdināja toreiz vēl tikko 20 gadus vecā Samīra Mahmalbāfa. Viņas talants nebija nekāda nejaušība, bet var pat teikt – likumsakarība. Cēlusies no slavenās Mahmalbāfu kino dzimtas, kuras centrālā persona ir Samīras tēvs Mohsens Mahmalbāfs – ne vien leģendārs irāņu režisors, bet arī Irānas pirmās neatkarīgās filmu skolas dibinātājs, kā arī savas meitas filmu scenārists un montāžas režisors –, viņa jau tīņa vecumā spēja radīt (pašai arī bieži filmējot) vizuāli satriecošas un absolūti nebanālas filmas. Tāda ir arī “Piecos pēcpusdienā”. Tā balstās dokumentālā stāstā, ko pati autore piedzīvojusi Afganistānā: runa ir par jaunas sievietes pretrunām pilno dzīvi Kabulā starp tēva stingro islāma konservatīvismu un viņa meitas vēlmi pēc zināšanām un izglītības, kas iepriekš tai bijusi liegta. Tomēr filma ne mazākajā mērā nav pamācošs vispārinājums par tā dēvētajiem “afgāņiem”, “upuriem”, “musulmaņiem” vai “teroristiem”, bet spēcīgs kinodarbs par sieviešu dzīvi sabiedrībā, kurā tās joprojām uzskata par mazvērtīgām un grēcīgām.

Raksts no Septembris 2023 žurnāla