Dāvis Sīmanis

Nozieguma elements, 1984


Larss fon Trīrs

Nozieguma elements, 1984

Forbrydelsens Element, Lars von Trier


Visa Trīra daiļrade sadalās filmu triptihos jeb triloģijās, kuru nosacītie apzīmējumi – Eiropa; zelta sirds; visu iespēju zeme; depresija – rāda, kā ar katru brīdi autors tikai tālāk grimst eksistenciālā krīzē un emocionālās galējībās. “Eiropas” triloģiju ievada “Nozieguma elements” – filma, kas atveido postapokaliptiskus Rietumus. Šajā nākotnes antiutopiskajā un fašistiskajā Eiropā valda bezcerība, nekontrolēta vardarbība un pakāpeniska sajukšana prātā. Šī Trīra “norietējusī” Vakarzeme stipri pārspēj jelkādus Špenglera paredzējumus par Eiropas civilizācijas bojāeju. Arī pati filma ir tāds pilnīgi šizofrēnisks un pilnīgi nesakarīgs krimināltrilleris, kur forma ir daudzkārt svarīgāka par stāstījumu (tas it kā vēsta par kādu policijas izmeklētāju Fišeru, kurš izmeklē sērijveida slepkavību lietu, pašam pakāpeniski saplūstot ar slepkavas tēlu). Nelīdz pat Fišera aizkadra balss skaidrojums: varoņi nekļūst skaidrāki, un filmas sižetam vienalga nav iespējams sekot. Tomēr svarīgs ir pavisam kas cits. Dažādās vizuālās un montāžas pārmērības ir tas, kas šo Trīra debijas darbu padara tik īpašu, jo sevišķi spilgti oranždzeltenais attēla tonējums. Skatīšanās uz to ir teju vai traumatiska pieredze, tātad retā iespēja pietuvoties arī “reālajam” sevī.

Raksts no Maijs 2023 žurnāla