Daniela Zacmane

Noa Baumbaks "Frānsisa Ha" 2012

Noa Baumbaks

Frānsisa Ha, 2012

Frances Ha, Noah Baumbach


Nekā sižetiski sarežģīta te nav – visai parasta jaunas ņujorkietes nešanās pa dzīvi, ņemoties ar darba, dzīvokļu un bojfrendu meklējumiem. Neveiklas situācijas un sarunas intelektuālajai “Bridžitai Džonsai” seko cita pēc citas, taču dīvainā kārtā kinematogrāfa līmenī (filma bez tam ir melnbalta) paceltās varones pastāvīgās šaubas (viņa nevar pat atbildēt, vai bijusi Parīzē), neizlēmīgums un haotiskums raisa vienas vienīgas simpātijas. Varbūt tāpēc, ka vairākas līdzības tepat ar savu dzīvi uz brīdi šķiet vieglāk attaisnojamas, bet ne tikai. Frānsisas patiesums un optimisms ir atbruņojošs. Pēc Franču jaunā viļņa realitātes pārnesums un dabīgas runas plūsmas izmantojums uz ekrāna nevienu vairs nepārsteidz, taču aktrises (un arī scenārija līdzautores) Grētas Gervigas spēks, vismaz šajā filmā, ir spēja likt neapstāties pie acīmredzamā. Jo var gadīties, ka nešanās ir kustība ar virzību, ka ņemšanās ar sadzīvi ir dzīve, gvelšana – cenšanās domāt, bet izgāšanās neizslēdz drīzu veiksmi. Un vēl var gadīties, ka jūs mocīsieties ar domu, kur redzēts laiskais, dvielī ietinies Frānsisas dzīvokļa biedrs Levijs. “Patersonā”, ha.