Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pīters Bruks
Mušu valdnieks, 1963
Lord of the Flies, Peter Brook
Bieži piemirstas, ka Pītera Bruka ģēnijs saistīts ar Latviju: 2022. gadā mirušā režisora vecāki nāca no Jelgavas un Daugavpils novada. Bet ne jau tāpēc ir vērts iedziļināties Bruka kino daiļradē. Lai gan viņu vairāk pazīst kā revolucionāras teātra tradīcijas pamatlicēju, Bruka kā kinorežisora paņēmieni arī ir negaidīti un visai iedarbīgi. To pārliecinoši pierāda arī “Mušu valdnieks”, jo novatoriskie stabilizētas kustības kadri vai sastindzinātie kadri vietās, kurās attēlota vardarbība, vai arī bērnu neaktieru īpatnējā, bet vienlaikus pārreālistiskā spēle ir tikai daļa no elementiem, kas filmu padara par tādu kā šausminošu realitātes šovu. Savā jaudīgākajā pretkara filmā Bruks cieši turas pie Goldinga grāmatas, tikai vēl vairāk uzsver rakstnieka tēzi, ka bailes, naids un vardarbība ir neatņemama cilvēka daļa pat viņa bērnības šķietamajā nevainībā. Teiksim tā: īstais “Mušu valdnieks” nav pārdabiska būtne vai mistisks spēks. Tā ir pārprasta pubertāte. Tomēr zēnu nonākšana uz vientuļas salas un iegrimšana mežonības pārmērībās mazāk atgādina komentāru par bērnību, bet gan ielūkojas destruktīvajā bērnu bezapziņas vēlmē – netiekot pieskatītiem, arvien vairāk līdzināties pieaugušajiem. Brukaprāt, tas ir ceļš pretī nevainības zaudēšanas murgam un visas civilizācijas sairumam.