Ilmārs Šlāpins

Makleins Vejs, Čapmans Vejs "Mežonīgā, mežonīgā zeme" 2018


Makleins Vejs, Čapmans Vejs

Mežonīgā, mežonīgā zeme, 2018

Wild Wild Country, Maclain & Chapman Way


Sešas sērijas, kas kopumā aizņem septiņas stundas. Filma klasiska dokumentālā kino žanrā, kas sevī ietver padziļinātas intervijas ar notikumu lieciniekiem un galvenajām iesaistītajām personām, 35 gadus senus videomateriālus un televīzijas ziņu izgriezumus. Stāsts ir par Bhagvāna Šrī Radžnīša nodibināto reliģisko kopienu ASV, nomaļā Oregonas pavalsts ielejā pārdesmit kilometrus no Antelopes pilsētiņas, kurā tobrīd dzīvoja pussimt iemītnieku. Kaut kādā ziņā tas ir spraigs kriminālsižets, jo notikumi iegriežas kriminālā gaisotnē un beidzas ar tiesas procesiem, taču filmas veidotāji necenšas atmaskot noziedzniekus vai nokļūt līdz jauniem pierādījumiem (runa ir par slepkavības mēģinājumiem, vēlēšanu rezultātu ietekmēšanu, indēšanām un salmonelozes epidēmijas izraisīšanu, jā, arī par imigrācijas noteikumu pārkāpumiem). Skatītāju acu priekšā pamazām atklājas amerikāņu sabiedrības nepatīkamākās rakstura īpašības: sastopoties ar biedējošas un svešas kultūras invāziju “mūsu zemē”, uzplaukst paranoiska ksenofobija, liekulība, kārdinājums atkāpties no pašu sludinātās demokrātijas un cilvēktiesībām, lai nosargātu “mūsu dzīvesveidu”. Absurdākais šajā stāstā, ka absolūtais vairākums “svešo” bija paši amerikāņi, kas padevušies Radžnīša harismai un viņa sekretāres Šīlas autoritārajam vadības stilam. Gala iespaids ir skumjš un bezcerīgs: ideālistiski noskaņotie zaudē ilūzijas vai izvēlas izdarīt noziegumus, bet sabiedētie mietpilsoņi uzvar pavisam neglītā veidā. Un kaut kur līdzās gruzd jautājums: kur šajā strīdā par to, kam pieder zeme un tiesības tajā rīkoties – saujiņai vietējo vai organizētai atnācēju kopienai –, kur palikušas Amerikas pamatiedzīvotāju intereses?

Raksts no Maijs 2019 žurnāla