Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Maja Derena, Aleksandrs Hamids
Pēcpusdienas tīkli, 1943
Meshes of the Afternoon, Maya Deren, Alexander Hammid
Piesakot sevi avangarda kino, Eleonora Derena nomainījusi vārdu uz Maya (sanskritā – “ilūzija”) un ar eksperimentālu beznaratīva īsfilmu pierādījusi, ka spēj radīt kino ar budžetu, ko “Holivuda tērētu lūpu krāsai”, – 275 ASV dolāriem. Vienīgie aktieri ir pati Derena un viņas vīrs, filmas līdzrežisors Aleksandrs Hamids. Tiesa, tēlojumu viņi neierobežo ar piesaisti tikai vienam varonim; Hamida simboliskais tēls tērpts pamīšus ikdienišķās drānās un melnā mantijā ar spoguli sejas vietā, bet Derena sadalās vairākās iluzorās sievietes kopijās.
Filmas notikumus atjaunojot reālistiskā vidē, pavērtos neizteiksmīgs cilvēka dzīves fragments: kāda sieviete atslēdz durvis un ieiet mājā, izņem maizē iedurtu nazi, uziet pa kāpnēm un, izslēgusi plašu atskaņotāju, sēdus aizmieg. Taču skatītājam netiek liegta arī sirreāla ekskursija sievietes zemapziņas tieksmju pārsātinātā murgā, kurā viņa spiesta vairākkārt vērot savu klonu skrējienu pakaļ vīrietim ar puķi rokās, kamēr objekti apkārt zūd un mainās. Puķe pārtop par nazi, ko sieviete triec vīrietim sejā, to sadauzot lauskās un ļaujot lauskas aizskalot okeāna vilnim. Taču vīrieša duālā loma nemirst, un četrpadsmit gadus vēlāk Derena klusajai filmai pievieno sava trešā vīra Teidži Ito trauksmaino japāņu flautas pavadījumu – tā vien šķiet, nespēdama apspiest zemapziņas mēģinājumus sapnī noņemt adatu no plašu atskaņotāja.