Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Luijs Mals
Zaglis, 1967
Le voleur, Louis Malle
Ir cilvēki, kuriem, lai ko viņi darītu – piemēram, apzagtu turīgu cilvēku mājas –, viss izskatās eleganti. Tiesa, pagājušā un aizpagājušā gadsimta mija bija laiks, kad pat laupītāji tērpās skaisti: mugurā tvīda mētelis, rokā ādas sakvojāžs, pilns ar laužņiem, bet seifu viņi mūķēja, neizņemot no mutes cigāru. Šī nav nedz Mala zināmākā filma, nedz Belmondo labākā loma, taču filmas estētika atceļ jebkādas pārdomas par morāli un liek vienkārši sekot varoņa gaitām nevainojamos interjeros. Iespējams, ka filmā var saskatīt Malam piedēvēto buržuāzijas kritiku: audzis labklājīgā un, kā pats uzskatīja, garlaicīgā sabiedrībā, Mals bieži savās filmās skatās uz pasauli ar dumpīgo varoņu acīm. Interesantāk gan ir domāt par brīvās gribas un likteņa saspēli Žorža Randāla dzīvē. Viss būtu labi, ja vien ne brīnišķīgās māsīcas Šarlotas atteikums. Kādā brīdī liekas, ka turpmākos notikumus uz priekšu virza ne vairs leģendārā Žana Kloda Karjēra scenārijs, bet kaut kāda nolemtība. “Tāds ir mans liktenis,” zādzības ainā teiks varoņa aizkadra balss, “bet es nesūdzos.”
Un, lai viss izskatītos pēc īsta Parīzes splīna, filmas beigās varonis eleganti iekāpj vilcienā – atpakaļgaita nav iespējama.