Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Oto Prēmingers
Lora, 1944
Laura, Otto Preminger
Absolūta film noir klasika: smeldzīga, laiska un bezkaislīgi noslēpumaina atmosfēra, vīrieši nedaudz paņurcītos uzvalkos ar paplatinātām plecu kontūrām, kūpošas cigaretes, slīdoša kamera, kas ik pa brīdim notver telpas ēnojuma atspulgu, priekšmetu detaļas, noziegums, kurš jau ir noticis un nekādi nepadodas atšķetināšanai, šķiet, ka nogalinātā ir liktenīgi skaista un abu šo iemeslu (nāve un skaistums) dēļ neaizsniedzama sieviete, taču sižeta un dialogu uzturētā spriedze ir tikai mānīgs filmas elements, kas nespēj novērst skatītāju no melanholiskā splīna, apnikuma un bezcerības, kura valda šajās tik ļoti cilvēciskajās un tajā pašā laikā neiedomājami kinematogrāfiskajās attiecībās starp izdomātiem un vienlaikus tik reāliem varoņiem. Neskatoties uz milzīgo filmas popularitāti (vai varbūt tieši pateicoties tai), tā ir piedzīvojusi vairākus atkārtotus rimeikus – 1955. un 1968. gadā (pēdējai scenārija pārrakstīšanā piedalījies Trūmens Kapote) –, taču sākumu visam ielika rakstnieces Veras Kasparijas romāns ar tādu pašu nosaukumu. Tāpēc pateikšu vienu spoileru: stāsts nav par vīriešiem viņu smieklīgajos uzvalkos, bet par sievieti un viņas brīvību.