Dāvis Sīmanis

Jasudziro Odzu "Labrīt" 1959

Jasudziro Odzu

Labrīt, 1959

Ohayo, Yasujiro Ozu


Mēdz teikt, ka Odzu visu mūžu filmējis tikai vienu filmu. Viena no režisora pēdējām filmām “Labrīt” ir tam pierādījums. Kā vienmēr Odzu filmās, pašā stāstā nav nekā ievērojama. Kāda japāņu ģimene dzīvo Tokijas priekšpilsētā, un abi Hajasi dēli, kurus apbūris kaimiņos dzīvojošā pensionāra Tomidzavas televizors, lūdzas, lai tādu pašu iegādātos viņu tēvs. Kad tēvs pieprasa, lai taču viņi vienreiz beidz runāt, komanda tiek izpildīta burtiski, dēli atsakās runāt vispār un uz ielas vairs nesveicina ne kaimiņus, ne skolotājus, ko tie savukārt uztver par augstprātību no visas Hajasi ģimenes puses. Galu galā tēvs ir spiests nopirkt televizoru no tā paša pensionāra Tomidzavas, lai gan neaizmirst pravietiski piebilst, ka tas visu tautu un visu pasauli padarīs par pilnīgiem idiotiem.

Tāds arī ir Odzu šjomin-geki – mazliet cinisks, melodramatisks, vienlaikus komisks vidusšķiras sadzīves žanrs. Odzu piemīt tikai viņam raksturīga attieksme pret realitāti, sabiedrības modernizēšanā saskatot cilvēcības zudumu, un savāds humors, kas robežojas ar prastu vulgaritāti, varoņiem jokojot par kakāšanu, piedzeršanos, seksu un nāvi. Šeit nevilšus nākas atcerēties citu ainu no citas Odzu filmas, “Rudens pēcpusdiena”: bārmene jautā galvenajam varonim: “Tu nāc no bērēm?” – “No kaut kā tamlīdzīga,” viņš atbild, lai gan atnācis no meitas kāzām.