Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Renē Lalū
Fantastiskā planēta, 1973
La Planète Sauvage, René Laloux
Filmai piedēvējuši gan Dienvidāfrikas aparteīda kritiku, gan metaforiskas atsauces uz holokaustu, tomēr tam ir visai mazs sakars ar šī unikālā animācijas darba māksliniecisko jaudu. Iecerēta Francijā un uzņemta tālaika Čehoslovakijā, kas bija pazīstama ar savu spēcīgo animācijas “skolu”, filma kļuva par pilnīgi jauna tipa psihedēlisku ceļojumu zinātniskās fantastikas žanrā, vizuāli atrodoties kaut kur starp Hieronima Bosa detalizēto infernalitāti un Salvadora Dalī paradoksālajiem un “pilošajiem” tēliem. Taču Stefana Vila 50. gados radīto lubeņu ekranizācija par zilo gigantu drāgu sabiedrību uz planētas Igamas, kas masveidā nolaupījuši liliputiem līdzīgos omus (cilvēkus) no planētas Zeme, padarot tos par saviem mājdzīvniekiem vai liekot tiem dzīvot savvaļas kopienās un ik pa laikam pamācoši tos apslaktējot, ir kinematogrāfiska pieredze, kas stāstu atbīda otrajā plānā. Tiesa, sižetam piemīt arī sava veida cilvēcība, ko labi raksturo filmas zīmējumā notvertā omu seju patiesā emocionalitāte. Un minētā pieredze met tiltus arī uz mūsu pašu Anša Bērziņa “Fantadroma” sērijām vai arī citām padomju periodā tapušajām dīvainajām zinātniskās fantastikas animācijas filmām.