Mārcis Ošiņš

Ēnas paradīzē, 1986

Aki Kaurismeki

Ēnas paradīzē, 1986

Varjoja paratiisissa, Aki Kaurismäki

Kaurismeki teicis: “Dzīve bez humora ir neciešama. Arī ar humoru tā ir neciešama.” Šai filmā, tā saucamās proletāriešu triloģijas pirmajā daļā, humora ir pārpārēm, bet varoņu dzīves tas mazāk neciešamas nepadara. Saīdzis vīrietis, vārdā Nikanders, pats sevi apraksta kā “izbijušu miesnieku, tagad atkritumu mašīnas šoferi; sliktiem zobiem un kuņģi, aknas vēl turas – ko nevarētu teikt par galvu”. Tomēr viņš pamanās iepatikties ne mazāk nomocītai veikala kasierei Ilonai, ar kuru viņam izveidojas neveiklas, kuslas un neizskaidrojami šarmantas attiecības. Tās gandrīz pārtrūkst nesākušās, kad Nikanders nolemj dāmu pirmajā randiņā aizvest uz bingo zāli, taču piepeši Ilonu no veikala patriec menedžeris, kas iecerējis darbā iekārtot savu meitu, un viņa atgriežas pie Nikandera ar zagtu naudas kastīti. No Kaurismeki personāžu sejas izteiksmēm gandrīz nekad nav iespējams noprast, vai viņi nupat tikuši atlaisti vai tikko pieņemti darbā, pamesti vai atraduši mīlestību, un tomēr viņu pasaulē viss notiek bez laika tērēšanas, ar pārliecību un īstām, neatšķaidītām emocijām, kas plūst kādā apslēptā, paralēlā, ar muguras smadzenēm uztveramā kanālā. Katrs solis ir pārdomāts un gandrīz vienmēr ved arvien dziļāk ķibeļu biezoknī, bet pēc tam – tikpat mērķtiecīgi atkal no tā ārā, it kā tāds vienmēr būtu bijis plāns (un varbūt tāds arī ir).

Raksts no Janvāris 2024 žurnāla