Mārcis Ošiņš

Edgars Georgs Ulmers "Aizbēdz, ja vari" 1951

Edgars Georgs Ulmers

Aizbēdz, ja vari, 1951

St. Benny the Dip, Edgar G. Ulmer


“Itin viss – nevainojamā nekārtībā,” nomurmina viens no trim blēžiem, kam nupat izdevies kādu kungu pēc pokera spēles iemidzināt, aplaupīt un apsegt ar sieviešu apakšveļu. Šis citāts diezgan precīzi raksturo pārējo ainu aizkustinošo muļķīgumu un banalitāti (tiesa, ne gluži nepatīkamu). No visām pusēm uzglūnošos kārtībsargus laupītāji vispirms aptur ar nepārliecinošu, tomēr negaidīti iedarbīgu dūres belzienu no mugurpuses. Seko pakaļdzīšanās, un trijotne – Benijs, Monks un Metjū – paslēpjas baznīcas pagrabā, kur viņi nozog garīdznieku mantijas, un atgriežas pilsētas ielās, cits citu jau ordinējuši mācītāja kārtā. Bēgšanas laikā neizpaliek arī humorīga etīde, policistiem vērojot, kā trīs mācītāji brāļu Marksu stilā pa riņķi pielaiko nočieptas cepures, lai atrastu sev derīgo izmēru. No mācītāja tēla tik drīz gan atvadīties viņiem neizdodas: apkārt klīstošie svētie tēvi policistu vidū iemanto popularitāti un bezpajumtnieku acīs kļūst par morālajiem līderiem. Un tas nekas, ka mēģinājumi improvizēt stāstījumu par Svētajiem Rakstiem beidzas ar fiasko; to visu atsver viņu šķietami labie nodomi, kuri nemaz arī neizrādās tik nešķīsti: Metjū grib tik vien kā izbaudīt, ka policisti viņa priekšā cieņā paceļ cepuri; Monks vēlas atgriezties pie pamestās sievas un dēliem; bet Benijs grib turpināt klaiņojoša vecpuiša dzīvi – un ceļā tam nostājas tikai tas, ka viņš iemīlas.