Mārcis Ošiņš

Džillo Pontekorvo "Kapo" 1960

Džillo Pontekorvo

Kapo, 1960

Kapò, Gillo Pontecorvo

Īsu mirkli, pirms Edīti un viņas ģimeni apcietina un nogādā koncentrācijas nometnē, skatītājam meitene tiek parādīta kā jauna ebrejiete, kura Parīzē spēlē klavieres un, grauzdama ābolus, skraida pa pilsētas ielām. Taču šāda meitene tiek iznīcināta vēl pat pirms meitenes nonākšanas nometnē: kāds ārsts slepus aizvieto viņas mētelim piešūto Dāvida zvaigzni ar melnu trijstūri – noziedznieku atpazīšanas zīmi –, nogriež meitenei matus, un nevainīgā Edīte acumirklī kļūst par Nikolu, zagli no Francijas, ieslodzīto nr. 1099. Šķiet, ka melnais trijstūris pie krūtīm ne vien palīdz izcīnīt nosacītu nometnes uzraugu cieņu, bet arī teju vai mudina citādi neizbēgamo badu un izmisumu remdēt pakļaujoties un sadarbojoties: necilvēcīgie apstākļi aizslauka nesenās atmiņas par Edītes dzīvi, un Nikola kļūst par kapo jeb citu ieslodzīto “priekšnieci”, kura pārējos izrīko un soda, bet starplaikos spēlē kārtis ar nometnes uzraugiem. Tikmēr ieslodzītās, kuras dara visu, lai saglabātu pašcieņu, tiek nicinātas, un galu galā viņas spiestas atņemt sev pēdējo, ko nepaspēj atņemt citi, – dzīvību.

Neko daudz neatklājot par filmas noslēgumu, der minēt, ka Nikolas un citu ieslodzīto raksturs vēl vairākkārt mainās (līdz beigām pat dzirdams, kā meitene skaita lūgšanu “Klausies, Israēl”). Taču jautājums, vai ir jelkas, kas ļautu aizmirst notikušo, paliek neatbildēts.