Ilmārs Šlāpins

Deivids Gugenhaims "Ieceltais izdzīvotājs" 2016–2019


Deivids Gugenhaims

Ieceltais izdzīvotājs, 2016–2019

Designated Survivor, David Guggenheim


Turpināšu šajā rubrikā bezkaunīgi ievazāt televīzijas seriālus, jo gan jau Ļeņins, būtu viņš dzīvs, teiktu, ka tieši seriāli mums ir svarīgākā no mākslām, nevis kino. Un iemesli tam būtu vairāki, taču pirmkārt – seriālu iespaids uz plašām “darbaļaužu masām” ir daudz spēcīgāks. ABC televīzijā uzsāktais, bet nu ekskluzīvi Netflix izplatītais seriāls “Ieceltais izdzīvotājs” ir piedzīvojis savu trešo sezonu, un, lai arī dāvā skatītājiem dažas veiksmīgas aktierspēles epizodes un velnišķīgi prasmīgi savērptu sižeta līniju, kas liek ik sēriju atrisināt kādu (parasti divas vienlaicīgi) globālu katastrofu un personisku traģēdiju, tā galvenais trumpis ir jauna kinematogrāfistu morālās, sociālās un politiskās atbildības latiņa. Brīžiem tas kļūst neciešami salkani, taču tieši morālais kompass šajā mākslas darbā ne tikai “iet līdzi savam laikam”, bet prasmīgi skatās uz priekšu, pareģojot to, kas būs svarīgi pēc brīža. Lieki piebilst, ka stāsts, kas sākas ar terora aktu, kura laikā iet bojā visi ASV Kongresa locekļi un ASV prezidents ar visu kabinetu, izņemto vienu – viszemākā ranga kabineta locekli, “iecelto izdzīvotāju”, kam katram gadījumam vajadzēja palikt pazemes bunkurā, – šis stāsts tiek risināts izdomātā, paralēlā politiskā realitātē un nepārprotami kalpo par kontūrkarti, ko pielīdzināt Trampa, Putina un Breksita pasaulei. Un katram no mums ir jāatbild uz tajā uzdotajiem jautājumiem, kā tad mēs īsti gribam dzīvot tālāk.

Raksts no Jūlijs 2019 žurnāla