Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Arūns Žebrjūns
Meitene un atbalss, 1964
Paskutinė atostogų diena, Arūnas Žebriūnas
Viena no spēcīgākajām bērnības traumām, kas iegūta, skatoties televizoru. Filmu lietuviski sauc “Brīvlaika pēdējā diena”, taču krieviski ierunātajā versijā un arī starptautiski rādīta kā “Meitene un atbalss”, savulaik ieguvusi Lokarno kinofestivāla žūrijas specbalvu, kinoteātros to noskatījušies 5,8 miljoni cilvēku, filmu gribēja aizliegt pēc Klaipēdas skolotāju atklātās vēstules. Un šodien šādu filmu uzņemt nez vai būtu iespējams – vienpadsmitgadīgā Lina Braknīte tajā redzama kaila un seksuāli piesātinātā ainā, kurā viņa spiesta iznākt no jūras kaila un doties cauri nejauku puiku baram, kas paslēpuši viņas drēbes, garām zēnam, ar kuru viņai bija sākušas veidoties pirmās attiecības, citiem vārdiem sakot, tur ir viss – pazemojums, nodevība, vilšanās, kauns un tā pārvarēšana. Mazās, kailās meitenes garīgais pārākums pār zvaigājošo pūli ir tik acīmredzams, ka filmu droši varēja aizliegt arī kā pretvalstisku. Par šo lomu Lina saņēma arī balvu kā Lietuvas gada labākā aktrise, vēlāk vēl nospēlēja līdzīgu lomu filmā “Dubravka”, kur viņai rodas romantiskas jūtas pret pieaugušu sievieti, bet revolucionārajā pasakā “Trīs resnvēderi” viņas varone Suoka no teroristiskas organizācijas, kas maskējas par ceļojošo cirku, uz brīdi tēlo lelli, ko pusaugu prinča izklaidēm iegādājas monarhu trijotne. Vēlāk, vīlusies aktiera profesijā, Lina Braknīte 20 gadus nostrādā par bibliotekāri Lietuvas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta bibliotēkas Retumu nodaļā.