Daniela Zacmane

Aņesa Varda "Laime" 1965

Aņesa Varda

Laime, 1965

Le Bonheur, Agnès Varda

Kas ir laime, nav šaubu, ir svarīgs jautājums, un par to var padomāt, skatoties, piemēram, šo filmu. Vai vismaz par to, kas tā nav. Ja nebūtu gadījies redzēt citas Vardas filmas, piemēram, “Klaidoni”, varētu ļauties pastorālajai filmas sākuma kadru intonācijai: silta vasaras diena, pļava, viņš viņu mīl, viņa mīl viņu, viņiem ir divi bērni, visi izskatās laimīgi. Maigums ir gan filmas krāsās, gan tipāžos un viņu valodā. Skaisti. Un klišejiski. Arī tas, ka tumšmatainajam Fransuā parādās mīļākā – tā taču notiek daudzās franču filmās, un neko. Nedz Terēze, nedz Emīlija par savām jūtām daudz nerunā, viņas lielā mērā dzīvo, lai iepriecinātu vīrieti, diemžēl – abas vienu un to pašu. Fransuā savukārt, kā pats atzīst, ar divām sievietēm ir “vairāk viņš pats” nekā jebkad. Vārdu sakot, viņš ir laimīgs. Bet nelaime tāda, ka vienus un tos pašus notikumus katrs uztver citādi. Sanāk, ka varoņu dzīves uztvere, nevis fakti, nosaka žanru – kas vienam viegla drāma, otram traģēdija. Tā vien liekas, ka šī matrica tiek izspēlēta arī attiecībā pret pašu skatītāju un filmu: arī viņam jāizvēlas. Vai viņai. Nav īsti skaidrs, kas ir feminisms, bet, ja tajā ir kas labs, tad šī filma ir feministiska. Vai vismaz ironiska.

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">