Daniela Zacmane

Albērs Lamoriss "Sarkanais balons" 1956

Albērs Lamoriss

Sarkanais balons, 1956

Le ballon rouge, Albert Lamorisse


Labam stāstam jau reizēm nevajag daudz, pietiek ar vienu detaļu – ar baltiem zvaniem vai, kā šajā filmā, ar sarkanu balonu. Filmas sižetu varētu ietilpināt vienā teikumā: “Puisītis atrod balonu, un tas seko viņam pa pilsētu.” Bet to varētu arī izvērst garākā stāstā par to, ka jebkas apkārt notiekošais – aizkara noplīvošana, gaismas iedegšanās luksoforā (sarkana), meitene gleznā krāmu tirgū –, ja vien pievēršam tam uzmanību, var kalpot par cēloni kādai iekšējai kustībai. Tai, kuras labākais atribūts, iespējams, ir prieks un aizrautība, un, ja tā, vislabākā apjausma tam ielikta bērnībā. Ar realitāti vēlāk vairāk nodarbosies franču Jaunais vilnis, taču arī poētisma pilnā filma atgādina, ka tepat ir vientulība, nelabvēļi un zaudējumi. Bet ir ne tikai tas. Lai kas arī būtu sarkanais balons, kas kļūst par zēna pavadoni, būtiskais ir dzīvs, tas domā, tas vienmēr ir kaut kur blakus, un var pat gadīties, ka tam ir humora izjūta. Šī 34 minūtes garā filma, ja gribam, ir brīnišķīgs atgādinājums par pastāvīgas labvēlības klātesamību. Pilnīgi iespējams, ka pēc tās noskatīšanās ielās sāksiet pamanīt balonus, pamanīt savu pamanīšanu un prieku sagādās pat rozā un hēlija, ar kuriem velosipēda priekšā no veikala izmetas kāds kungs, un ko gan vēl no kinematogrāfa daudz vairāk varētu prasīt.