Daniela Zacmane

Abāss Kijārostamī "Cauri olīvkokiem" 1994


Abāss Kijārostamī

Cauri olīvkokiem, 1994

Zire darakhatan zeyton, Abbas Kiarostami


Nosaukums ir pirmais, kas uzbur priekšstatu par filmu, un tas izklausās gandrīz tikpat skaists, cik pēc pieciem gadiem šī paša irāņu režisora uzņemtā lente “Vējš mūs aiznesīs”. Kijārostamī varoņi (arī šajā filmā) bieži pārvietojas automašīnās, dodot skatītājiem iespēju redzēt gan tuksnesīgas, gan kalnainas, gan zaļiem kokiem pilnas Irānas ainavas. Automašīnas stikls, režisors saka, atgādina ekrānu, caur kuru uz pasauli skatās tajā braucošie. Ir ērti, jo var runāt, bet var arī klusēt un neskatīties uz otru. Automašīnā jaunais puisis Hoseins izstāsta, ka iemīlējies meitenē, ar kuru viņam tagad kopā jāfilmējas. Meitene puisi ignorē, viņš viņu mīl, bet viņam nav naudas. Interesanti, kā kultūratšķirības (daudz nolaistu skatienu un platiem tērpiem apklātu siluetu) kļūst par filmas elementiem, taču pāri visam ir kas universāls un atbruņojošs. Tikpat mūžīga, cik sidrabaino olīvkoku caurspīdīgā gaisma un čaboņa, acīmredzot ir ņemšanās ap “es viņu mīlu, viņa mani ne”, cīņa par iztiku, sapnis par savu māju, tiekšanās dzīvot bezrūpīgāk utt. Filmas beigu kadri dod iespēju uz to visu paskatīties arī no augšas – divi ar savām vēlmēm caur olīvbirzi tekalējoši cilvēki, kuru vārdus aiznes vējš.