Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džozefs Mankevics
5 pirksti, 1952
5 Fingers, Joseph L. Mankiewicz
Kādam terapeitam (lai arī to neapmeklēju) droši vien būtu ko teikt par manu vājību pret spiegu gabaliem, bet reizēm tie patiešām ir tā vērti. Mankevica meistardarbā ir viss, ko var sagaidīt no kārtīgas spiegu filmas, – ideāli aktieri, kā Džeimss Meisons un Daniela Darjē, interesanta film noir stilistika ar orientālu piesitienu (Turcija), sižeta pamatā ir pamatīga intriga (Vai viss izdosies? Vai un kad viņu atkodīs? Un arī: vai viņi paliks kopā?), bez tam, kā izrādās, stāsts “balstīts patiesos notikumos”, kas risinājušies Otrā pasaules kara laikā. Lūk. Jāatzīstas, ka aiz satraucošās sižetiskās operācijas “Cicerons” virsmas slēpjas daudz dažādu smalkumu. Viens no tiem – šķiru uzvedības kods. Tas ir, sulainim un kungam, nemaz nerunājot par kundzi, katram sabiedrībā ir sava vieta, un šo kārtību nespēj izjaukt pat kara apstākļi. Pilnīgi noteikti pamatīgi svīduši, pulējot elegantās frāzes, ir filmas scenārija autori. Turcijas un kara karstumā, ja ieskatās, uz zoba pavilkti visi: briti, vācieši, turki, šveicieši, bet pats galvenais – cilvēka daba. Un var gadīties, ka arī spiegs ir tikai cilvēks.